“Kur tu mācies?” pēc vidusskolas beigšanas Lienei Sideļskai no Jaunjelgavas vaicāja bijušie klasesbiedri.
“Kur tu mācies?” pēc vidusskolas beigšanas Lienei Sideļskai no Jaunjelgavas vaicāja bijušie klasesbiedri. Kad viņa atbildēja — Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, klasesbiedri novaikstījās aiz šausmām: “Tur taču laikam par Dievu vien runā!”. Liene apgalvo, ka tā nav. Tagad arī jaunjelgaviete Inta Jakāne izvēlējusies studēt teoloģiju.
Rīgā nepatīk
Liene (21 gads) ir jau 3. kursa studente, bet Inta (19 gadu) mācās 1. kursā. Liene Rīgā dzīvo kopš vidusskolas beigšanas, bet Inta turp devās pēc 9. klases. Abas meitenes par rīdziniecēm sevi neuzskata. “Man ir mājas Jaunjelgavā pie Daugavas, dārziņš, kurā vasarā varu rušināties. Kas man ir Rīgā? Nekas,” Liene nebija apmierināta, ka pēc vidusskolas vajadzēja pamest Jaunjelgavu, tomēr izvēles nebija, jo nekur citur Latvijā viņa nevarētu mācīties to, ko vēlas. Pēc triju gadu studijām Liene lielpilsētā nav iejutusies un noteikti tur nepaliks dzīvot. Arī Inta apgalvo, ka ar Rīgu savu nākotni nesaista.
Teoloģijas studijas nebija meiteņu sākotnējais mērķis. Tā kā viņām interesē kultūra, šī bija viena no iespējām pēc vidusskolas beigšanas to apgūt. Lienes mērķis bija studijas Kultūras akadēmijas Audiovizuālajā fakultātē. Liene stāsta: “Kultūras akadēmijā tiku līdz pēdējai pārbaudījumu daļai — pārrunām, kuras neizturēju. Tajā pašā dienā Latvijas Universitātē bija iestājeksāmens klasiskajā filoloģijā, tāpēc arī tur es neiekļuvu.” Savukārt Inta joprojām domā par studēšanu Mākslas akadēmijā, kurā viņa gan tika, tomēr maksāt par mācībām nespētu. “Kaut kad nākotnē noteikti mēģināšu atkal, bet tagad mācīšos tepat,” saka jauniete. Abas studē valsts budžeta grupā.
Izprast sevi
Lai gan studijas Teoloģijas fakultātē ir nejaušība, abām jaunjelgavietēm tur patīk. Inta tādā veidā gūst sapratni par pasauli, kultūras un mākslas norisēm, un apgalvo: “Tas ir gandrīz viens un tas pats — mācīties klasiskajos filologos vai teologos. Abās fakultātēs mācās izpratni par kultūru no seniem laikiem līdz mūsdienām.” Liene neapšauba, ka pēc studijām šajā fakultātē cilvēks kļūst gudrāks un uz pasauli lūkojas citādi, tomēr uzskata, ka šī nav viņas īstā vieta: “Es esmu šeit tāpēc, ka pati vēl īsti nezinu, ko vēlos darīt.”
Inta te risina vienu no pasaules lielākajām un zinātnieku neatminētajām mīklām — cenšas rast atbildi, vai ticēt Dieva esamībai vai arī viņu noliegt. “Šad tad aizeju uz katedrāli tepat Rīgā. Man patīk baznīcā, tur vienmēr ir silti, skaisti, var klausīties dziedāšanā. Nav jau obligāti ticībai kādai konfesijai jāizpaužas — var ticēt ārpus visiem reglamentiem. Es negribu ticēt Dievam par spīti. Es negribu, lai mani pārliecina par viņa esamību,” saka Liene.
Lūgšana dienas kārtībā neietilpst
Gadā par teoloģijas studijām jāmaksā 500 latu. Meitenēm jomas, kuras var apgūt Teoloģijas fakultātē, šķiet interesantas. Senebreju, arābu, grieķu, latīņu valoda, padziļināti arī angļu valoda, tāpat kā visiem studentiem. Sākumā jāveic dažādi gramatikas vingrinājumi, bet pēc tam daudz jālasa teksti un tie jātulko, katram vārdam sameklējot daudzas nozīmes. Meitenēm patīk analizēt, jo tas ir pārsteidzoši. Viņas studē arī Jauno un Veco Derību, kristīgo filozofiju un mākslu. Inta tagad Veco Derību apgūst senebreju — oriģinālvalodā un ir atklājusi par šiem tekstiem šo to jaunu: “Tulkojums latviešu valodā atšķiras no oriģinālajiem tekstiem — tajos atrodami arī rupji vārdi.” Abas meitenes skaidro, ka studijas Teoloģijas fakultātē nenozīmē, ka cilvēks vēlas kļūt par mācītāju. Dienas kārtībā neietilpst Dieva lūgšana. Studijas šajā fakultātē vērstas uz sapratni par pasaulē notiekošo.
Darbu atradīs
Par naudu abas teoloģijas studentes pagaidām nedomā, jo tai neesot liela nozīme. Liene saka: “Ja nauda ir, tā tāpat tūlīt tiek iztērēta, tāpēc nemaz nevar apgalvot, ka tā vispār ir.” Pašlaik meitene, kā pati saka, kļuvusi par “bezpajumtnieci”. Viņa aizgājusi no darba un atstājusi dzīvokli, kurš studentei nebija “pa kabatai”. Liene arī nezina, kā dzīvos tālāk bez graša kabatā, tomēr labāk bez naudas un bez darba nekā atņemt laiku mācībām. Reizēm viņa pārnakšņo pie kursabiedrenēm, bet lielākoties vakaros dodas uz Jaunjelgavu. Inta, lai gan nestrādā, par dzīvi Rīgā nevar sūdzēties, jo bieži mitinās pie brāļa.
Viņas nav drošas, ka pēc studijām uzreiz būs darbs, tomēr uzskata, ka ar humanitāro zinātņu izglītību teoloģijā un reliģiju zinātnē iespējas ir lielas. Tulka un pētnieka profesijā ar senebreju, arābu, grieķu valodas zināšanām itin labi var pelnīt. Inta domā par darbošanos kultūras jomā. Viņa gan vēl precīzi nevar pateikt, ko tieši varētu darīt. “Juristos un žurnālistos mācās tik daudz studentu, ka nav zināms, vai viņi visi pēc tam varēs strādāt savā profesijā. Daudz mazāk ir cilvēku, kuri prot arābu, sengrieķu valodas, tāpēc ir mazāka konkurence,” uzskata Inta.
Divi ieguvumi
Liels ieguvums ir kursabiedri, no kuriem vairums ir neticīgi jaunieši. “Ar mani kopā mācās tikai divas meitenes, kuras patiešām ir kristietes, visi pārējie ir vienkārši cilvēki, kuri šurp nāca, ziņkāres vadīti,” stāsta Inta. Liene kursabiedrus raksturo kā harizmātiskas personības, kurām interesē vēsture, kultūra un māksla un kurām noteikti nav nozīmīgas materiālās vērtības. Visi ir ļoti gudri, un kopā nekad nav garlaicīgi. Neviens prom arī nav aizgājis.
Otrs ieguvums teoloģijas studijās ir valsts budžeta finansējums. Liene prāto, ka pati nemaksātu par mācībām, neesot vērts. Arī Intai iespēja mācīties bez maksas bija viens no stimuliem, tomēr tik radikāli viņa nedomā. Maģistres grādu teoloģijā iegūt nevēlas ne viena, ne otra.
