Par cilvēku vienaldzību pret apkārt notiekošo esam rakstījuši neskaitāmas reizes. Taču nesen piedzīvotais kārtējo reizi pierādīja, ka vienaldzībai robežu nav.
Par cilvēku vienaldzību pret apkārt notiekošo esam rakstījuši neskaitāmas reizes. Taču nesen piedzīvotais kārtējo reizi pierādīja, ka vienaldzībai robežu nav.
Nesen rakstījām, ka Daugavā uz pēdējā trauslā ledus atrasts guļošs vīrietis. Piedzērušos žibulētāju ugunsdzēsēji nogādāja krastā un nodeva medicīnas darbiniekiem. Šķiet, viss skaidrs — cilvēka dzīvība glābta. Taču drīz vien redakcijā ieradās kāda sašutusi sieviete un neapmierināta stāstīja, ka glābēji piesavinājušies slavu cietušā glābšanā. Patiesībā pateicības vārdi pienākoties viņai, jo tieši šī kundze paziņoja glābējiem par notikušo. Nopriecājos, ka ir vēl kārtīgi cilvēki, kuri nepamet citus nelaimē! Taču sievietes tālāk stāstītais lika domas pilnībā mainīt.
Kundze sīki izstāstīja todien piedzīvoto. Stāstīja, kā pamanījusi uz ledus guļošo, kā binoklī viņu kādu laiku vērojusi. Stāstīja arī, kā kopā ar vīru līdz guļošajam aizgājuši, apskatījuši, ka žibulētājs pamatīgi piedzēries. Līdzjūtīgi uzvilkuši pat līdzās nomestos dūraiņus un ausaini — lai nabags uz ledus nenosalst!
Tā, vērojot uz ledus aizmigušo, pagājušas trīs stundas. Tad nu zvanījusi glābējiem, lai velk vīrieti krastā. Glābēji gan atbraukuši tikai pēc stundas — neesot varējuši atrast. “Viņi mani vēl izlamāja, ka es adresi neesot pateikusi,” dusmīgi teic sieviete. Bet vai pateica? “Teicu — trīs kilometrus no hidroelektrostacijas Kokneses virzienā,” tā sieviete. Mājas nosaukumu, kurai iepretim vīrietis gulēja, sieviete nepateica. “Glābējiem ir kartes, lai meklē paši!”. Kad vaicāju, kādēļ glābējus izsauca tikai pēc trijām stundām, sieviete atbildēja: par svešiniekiem viņai neesot daļas. Bet ja būtu pazīstams? “Tad uz ledus neatstātu, vilktu paši krastā.”
Ar šādu vienaldzību nebiju saskāries sen. Tā vien šķiet, šai sievietei notikušais bijis piedzīvojums, viņa ne mirkli nešaubījās, ka rīkojusies pareizi, ļaudama svešiniekam salt uz ledus, pati viņu vērodama binoklī. To vēl varētu saprast, ja nespēcīga sieviete baidītos kāpt uz ledus, bet šī kundze līdz guļošajam aizgāja, turklāt kopā ar vīru. Aizgāja un tā arī atstāja viņu guļam vēl ilgu laiku. Kādu gan slavu viņa nu grib? Par vienaldzību tāda nepienākas, bet glābēju izsaukšanu pēc vairākām stundām par varoņdarbu nosaukt nu nekādi nevaram.
