Visu nedēļu dzīvojām Romas katoļu baznīcas pāvesta Jāņa Pāvila II nāves ietekmē un varējām vērot varenākās bēres pasaules vēsturē.
Visu nedēļu dzīvojām Romas katoļu baznīcas pāvesta Jāņa Pāvila II nāves ietekmē un varējām vērot varenākās bēres pasaules vēsturē. Brīžiem gan likās, ka šis notikums pārvērsts vispasaules šovā. Romas pilsētas vadība pat lūdza svētceļniekus nedoties turp, jo trijiem miljoniem pastāvīgo iedzīvotāju un četriem miljoniem ieceļotāju pilsētā bija kļuvis par šauru.
Pāvestu dēvē par vienīgo pasaules morālo autoritāti, tāpēc vēlme atvadīties no viņa klātienē ir saprotama. Svētceļnieki Jāni Pāvilu II iesaka iecelt pat svēto kārtā, taču dažādos preses izdevumos tajā pašā laikā lasāma ļoti pretrunīga informācija par viņu.
Daudzi uzskata, ka, konsekventi atbalstot celibātu un iebilstot pret sievietēm dievnamā, pāvests katoļu baznīcā radīja krīzi. Tomēr aicinājums reformēt baznīcu atbalstu nav guvis. Daudzās Eiropas valstīs katoļu priesteru vidējais vecums kļūst arvien lielāks, bet jauno, kuri stātos viņu vietā, nav. Šajā situācijā baznīctēviem, kuriem nu jāizvēlas jaunais pāvests, jāpieņem izšķirošs lēmums. Viņu izvēle ietekmēs arī katoļu baznīcas nākotni.
Aizvadītās nedēļas sākumā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē saskārāmies ar problēmām, kuras Latvijā jau ilgāku laiku saistītas ar nacionālajām nesaskaņām. Iepriekš kādā no redakcijas slejām “Staburagā” izteicu viedokli par to, ka latvieši savā kūtrumā, nepildot pilsoņa pienākumu un neejot uz vēlēšanām, arī citādi neizrādot savu lojalitāti un atbalstu valstij, ļauj brīvi rīkoties tiem, kuri kurina naidu latviešu un krievu tautības cilvēku starpā. Pārdomas izraisīja publikācija avīzē “Rakurss”.
Pagājušajā nedēļā šajā izdevumā bija publicēta atbildes vēstule. Tās autore — aizkraukliete Ludmila Ušakova, kura parakstījās kā Aizkraukles novada domes deputāte, kura ievēlēta no partijas “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” saraksta. Ja viņa pauž tikai partijas viedokli, varu to pieņemt, taču ceru, ka tas nav arī pašvaldības viedoklis. Ideja šajā vēstulē bija apmēram tāda — ļaujiet mums (krievvalodīgajiem) brīvi izvēlēties valodu, kādā iegūt izglītību, un nekavējoties būs miers.
Tieši šis gadījums lika pievērst uzmanību problēmām arī plašākā — valsts — mērogā. Pagājušajā nedēļā atkal kļuva aktuāla izglītības reforma mazākumtautību skolās. Divdesmit Saeimas kreiso partiju deputātu nolēmuši to apstrīdēt Satversmes tiesā. Lēmums, ka 60 procentu no apgūstamajiem priekšmetiem jāmācās latviešu valodā, neatbilstot Satversmei. Neesot ievērots samērīguma princips, esot diskriminētas cilvēktiesības, un izglītības reforma mazākumtautībām liedzot saglabāt un attīstīt savu valodu un kultūru.
Vai šajā tiesas prāvā ieinteresēti skolotāji un skolēni? Domāju, nē. Tā nepieciešama tiem, kuri “taisa politiku”. Nākamgad būs Saeimas vēlēšanas, jāsāk “zvejot” balsis. Bet varbūt tiem, kuri finansē negatīvi noskaņotās krievu sabiedrības daļas organizācijas preses izdevumus, jāzina — nauda nav tērēta velti. Troksnis sacelts, tauta sarīdīta, mērķis sasniegts.
Manuprāt, ļoti trāpīgi šo situāciju raksturo kāda rīdzinieka vēstule “Latvijas Avīzē”: “Vai Latvijā dzīvojošie cittautieši nostājušies pret latviešiem? Nē, to dara tie cilvēki, kas nomaldījušies no savas tautas saknēm, mākslīgais padomju cilvēku masas veidojums — krievvalodīgi runājošie. Ko mēs gribam integrēt latviešu sabiedrībā — cilvēkus, kuri zaudējuši dzimtenes izjūtu, dzimtās saknes, tautas kultūru, cilvēkus, kuri ar propagandas starpniecību izjūt kaut kādu virtuālu Krieviju, kurā viņu vairākums nemaz negribētu dzīvot. Tā ir šo cilvēku traģēdija. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka uz šīs traģēdijas rēķina štābisti (Krievu skolu aizstāvības štābs – aut.) sēj naida sēklu starp tautām.”
Kamēr daži kurina naida liesmas tautu starpā, citi kurina uguni Latvijas laukos. Pērnās zāles dedzināšana un idejas, kā cīnīties pret šo sērgu, bija viena no aizvadītās nedēļas aktualitātēm. Diemžēl valdības reakcija ataino Latvijas valdības politiku kopumā — ugunsgrēka dzēšana ik pavasari, nedomājot perspektīvā.
Premjerministrs Aigars Kalvītis pirms dažām dienām lepni prezentēja informatīvo kampaņu, kādu Latvijā plānots izvērst cīņai pret kūlas dedzināšanu. Viens no, viņaprāt, ietekmīgiem “instrumentiem”, tāpat kā saistībā ar kampaņu par satiksmes drošību, būs videoklips “Kūlas dedzināšana ir vardarbība”. Taču, ja salīdzina klipu “Izdzīvos, kas piesprādzēsies” un klipu par kūlas dedzināšanu, otrais ar tajā attēlotajiem amizantajiem tēliem vairāk atgādina krievu televīzijas īsfilmas “Šurumburums” sižetu. Vienīgās asociācijas, kuras radās, noskatoties šo klipu — svilināt ir jautri!
Pavasarī nosvilina to, ko rudenī nenopļāva. Varbūt tāpēc būtu prātīgāk jau rudenī runāt par šīm lietām. Mudināt zemes īpašniekus un nomniekus nokopt laukus. Taču laikam jāpiekrīt ugunsdzēsēju teiktajam: nav vērts paļauties uz cilvēku veselo saprātu — jāgaida lietus. Tas, paldies Dievam, nedēļas pēdējās dienās arī nolija.
Latvija citu valstu vidū izceļas ne tikai ar dedzināšanu. Pagājušajā nedēļā lasīju par lietām, kurās esam pirmajā vietā Eiropā. Pie mums visstraujāk pieaug cenas dažādām precēm, ir vislielākā inflācija, viszemākās pensijas un minimālā alga, samazinās dzimstība, un cilvēki mirst jauni.
Trešajā vai ceturtajā vietā pasaulē esam arī pašnāvību skaita ziņā. Visus šokēja ziņa par pakārušos desmitgadīgo puisīti Jēkabpils rajona Variešu pagastā. Vecvecāki, kuri zēnu audzināja, pagasta sociālie darbinieki, žurnālisti meklē atbildi uz jautājumu — kāpēc? Atbildi neviens vairs nepateiks.
Pašnāvību iemesls lielākoties ir sociālās problēmas — nabadzība, bads, alkoholisms, nedrošība par nākotni, pāridarījumi. Visu nosaka nauda un politika. Vācu domātājs Imanuēls Kants ir teicis, ka nav stipra tā sabiedrība, kurā novārtā atstāts cilvēks, kura neveicina cilvēka brīvību, attīstību, kura neaizstāv cilvēku un nerūpējas par viņa fizisko un garīgo labsajūtu. Gribētu, lai šie vārdi būtu lasāmi ne tikai ētikas mācību grāmatā, bet tos sadzirdētu arī tie, kuriem šīs idejas jāīsteno dzīvē.
Latvijas galvaspilsētā un citās lielākajās pilsētās izsludināts spodrības mēnesis. Šajā laikā plānots sakopt cūcību, ko ziemā slēpa sniegs. Varbūt kaut reizi gadā no sārņiem vajadzētu attīrīt arī savu prātu, dvēseli un sirdi.
