“Sevi neuzskatu par mākslinieku, tas ir tikai mans vaļasprieks,” saka pļaviņietis Egons Vītols. Viņa mājās ir kokā grebtas gleznas, svečturi, kausi, suvenīri un daudz citu skaistu lietu.
“Sevi neuzskatu par mākslinieku, tas ir tikai mans vaļasprieks,” saka pļaviņietis Egons Vītols. Viņa mājās ir kokā grebtas gleznas, svečturi, kausi, suvenīri un daudz citu skaistu lietu. Paša rokām darinātu. Viņam ir arī citi interesanti vaļasprieki, taču ik reizi, kad ieminos par brīnumu, kuru cilvēka rokas var izvilināt no vienkārša koka gabala, vecais vīrs atplaukst. Kokgriešana nav tikai viņa roku, bet arī sirds darbs.
Šķiro malkas pagales
— Vai kokgriešanas prasmi esat kaut kur mācījies?
— Esmu sācis ar skrambiņu kokā un pamazām pats visu iemācījies. Kokapstrāde man patika un interesēja jau kopš bērnības un pamazām ar to arī sāku ķimerēties. Savu pirmo darbiņu — mazu koka arkliņu — izgatavoju septiņu gadu vecumā. Zemi ar to art nevarēja, taču arklam līdzinājās gan. Nopietnāk kokapstrādei pievērsos jaunībā.
— Kā top jūsu darbi?
— Vispirms ar zīmuli veidoju uzmetumu, pēc tam to izgrebju kokā. Zīmēšana visur ir pamatu pamats, arī diezgan vienkāršiem darbiem. Grūtāk ir griezt figūras, kamēr tiec līdz noteiktai formai. Kļūdīties nedrīkst. Ja iegriezīsi tikai mazu gabaliņu par daudz, darbs sabojāts. Agrāk gatavoju balvas Skrīveru zemkopības institūta rīkotajām sacensībām. Kokā esmu grebis arāju un sējēju, pat bulli, ko dāvināt labākajiem lopkopējiem.
— Kokgriešanā noteicošais ir talants vai svarīgs arī kas cits?
— Vajadzīgs labs materiāls. No bērza izdodas skaistas faktūras, taču arī citi koki ir labi. Reizēm ieraugu kādu interesantu saaugumu vai zaru veidojumu un jau zinu, kas no tā var iznākt. Pasaulē jāraugās uzmanīgi, daudz interesantu un vienreizēju lietu var atrast. Daba ir izcila māksliniece, tā cilvēkam visu pasaka priekšā, atliek tikai pilnveidot. Atrodu mežā kādu zaru ar izaugumu un mājās no tā izveidoju suvenīru — zaram apķērušos lācēnu. Daugavmalā izdzisušā ugunskurā pamanu izliektu zaru, un mājās no tā top pīle. No mākslas viedokļa par to var diskutēt, varbūt labāk atstāt dabisko izskatu, taču man tā nepatīk. Arī malkas pagales šķiroju, piemēram, šī plītī netiks likta, no tās taps kāds darbs.
Koka rotaslietas
— Redzu, ka no koka darināt arī gluži neikdienišķas lietas…
— Gleznās kokgriezumā labi var attēlot pavasari, kad plaukst pumpuri un lapas, arī ziemu piesnigušiem koku zariem. Vienīgais, ko grūti parādīt, ir ūdens. Kad strādāju “Daiļradē”, modē bija koka krelles, kuras darināja no izvirpotām un nolakotām bumbiņām. Jo interesantāks kokmateriāls, jo krelles dekoratīvākas. Man mājās vēl saglabājušās no akācijas koka darinātas. Daži vīri ar šādu nodarbošanos pat automašīnu nopelnīja.
— “Daiļrade” bija jūsu vienīgā darbavieta?
— Tur strādāju tikai pašos uzņēmuma pirmsākumos, biju meistars Pļaviņu cehā. Rokām darināju paraugus, pēc kuriem izgatavoja masveida produkciju — lādītes, suvenīrus, arī rotaslietas. Gatavojām matusprādzes, pat koka gredzenus — izgriez, izvirpo, izdaiļo ar dzintaru, un nekādas dārglietas nav vajadzīgas.
Esmu strādājis daudzās darbavietās — kultūras namā, karjerā, komjaunatnes komitejā par instruktoru. Kādreiz tepat pretī manai mājai bija glābšanas postenis, arī tur strādāju.
Uz maratonu ar savu kausu
— Ko jums pašam vislabāk patīk gatavot?
— Dekorus, albumu vākus. Labprāt gatavoju arī medaļas un kausus sportistiem. Sports man ir tuvs, taču pats tagad vairs nesportoju. No smaga darba acīs veidojas glaukoma, tāpēc nedrīkstu fiziski pārpūlēties. Labprāt šogad būtu piedalījies “Jauju” maratonā, bet zinu, ka mierīgi paslēpot nevarēšu, gribēšu skriet ar pilnu atdevi. Lai nepaliktu akls, to nedrīkstu. Vienīgais gandarījums man ir tas, ka varu izgatavot kausus sportistiem, un tā aizvien kaut mazliet esmu saistīts ar sportu, kas man ļoti patīk. Katru gadu “Jauju” maratonam cenšos izgatavot kaut ko interesantu, piemēram, ja tas ir Āža gads, izgrebju āzi uz slēpēm. Manu balvu pasniedz uzvarētājam vai vecākajam sacensību dalībniekam, un tad arī es jūtos kā šajā maratonā piedalījies.
— Jaunībā bijāt izcils sportists?
— Daudz piedalījos sacensībās, taču īpašus panākumus neesmu guvis. Skrēju garās distances un slēpoju. Vietējās sacensībās guvu godalgas, valsts mērogā paveicās retāk. Startēju arī laikraksta “Sports” balvas izcīņā Mežaparkā Rīgā. Pirmais nebiju, bet par otro trešo vietu varēju cīnīties. Ar Imantu Vītolu braucām uz sacensībām arī ārpus Latvijas. Kādreiz, kad Pļaviņās bija karavīri, te notika stiprinieku konkurss. Arī man vajadzēja piedalīties, kaut nekāds spēkavīrs nebiju.
Dāvana Sebrim
— Darbus dāviniet tikai sportistiem? Varbūt arī citiem slaveniem cilvēkiem?
Vītola kungs pieceļas un grāmatu plauktā atrod grāmatu. “Te būs ar visiem pierādījumiem,” nosaka viņš. Grāmatas titullapā lasu: “Pateicībā meistaram, kura roku ceru spiest arī personīgi. Kārlis Sebris. 1975. gads.”
— Kādreiz Kārlis Sebris viesojās skolā Pļaviņās, un viņam uzdāvināja manu darbu, kurā bija attēlots Sebris uz plosta. Mani darbi dāvināti gan mūziķiem, gan māksliniekiem. Strādājot kultūras namā, paša darināta dāvana allaž bija pie rokas. Arī vēlāk, kad Pļaviņās viesojās slaveni cilvēki, bieži saņēmu dāvanu pasūtījumus.
Sāk ar “Ušņu dūrēju”
— Jūsu dzīvē nozīmīga vieta ir zīmēšanai. Vai šo prasmi esat no kāda mantojis?
— Nē, manā ģimenē mākslinieku nav. Jau skolas gados es zīmēju sienasavīzes, plakātus. Bieži vēroju citu zīmējumus, un arī pašam gribējās pamēģināt. Esmu zīmējis ielūgumus kāzu svinībām, apsveikumus, karikatūras.
— Jūsu zīmētās karikatūras publicējam “Staburagā”. Kad tām pievērsāties?
— Padomju laikā, kad bija izplatīti tā dēvētie “Ušņu dūrēji” — satīriskas sienasavīzes, kurās pasmējās par nebūšanām un sliņķiem. Dažkārt mani partijas komitejā Pļaviņās uz nakti pat ieslēdza un pieteica — lai līdz rītam sienasavīze būtu gatava! Karikatūru zīmēšana neko labu nedeva, tā varēja iemantot daudz nelabvēļu. Par kādu pasmejies, un viņš tevi vairs pat nesveicina.
Kad joki mazi
— Vai atminaties arī kādus kuriozus atgadījumus?
— To netrūka, kad biju dekorators — noformētājs Pļaviņu kultūras namā. Tur bieži notika arī partijas svinīgās sēdes, un mums bija jāiekārto skatuve. Vienreiz, gaidot kādu augstu priekšnieku, mums lika izgatavot plakātu sešu septiņu metru garumā, ko nostiept pāri ielai. Vakarā visu izdarām, noliekam kultūras nama zālē. Otrā rītā gatavojamies savu darbu novietot tam paredzētajā vietā, bet — ak, šausmas! — visi burti pazuduši! Laikam krāsai bija pievienots par maz līmes, apkopēja audumu papurinājusi, tā burti nobiruši. Atskrien no partijas komitejas — ko lai dara? Aicināju talkā draugu mākslinieku Linardu Skudru, nopurinājām audumu un pa tajā palikušajām burtu kontūrām katrs no sava gala ar otu steidzām krāsot no jauna. Paspējām laikā. Netrūka arī gadījumu, kad pasākumā ievērojām — lozungam virs skatuves trūkst viena burta. Pagriezām prožektoru uz citu pusi, lai nav uzkrītoši. Tolaik ar tādām lietām jokot nedrīkstēja.
— Padomju varas laikā jūs neesat cietis?
— Padomju laikos, zīmējot lauksaimniecības sasniegumu dia-
grammas, reiz pamanījos arī kādu karikatūru blakus piezīmēt — krunkains vecītis rauj lielu mietu. Varasvīri laikam to nesaprata, tāpēc neuztvēra kā pasmiešanos nevietā.
Taču mana ģimene no padomju varas netaisnības nebija pasargāta. Tēvu četrdesmitajos gados izsūtīja uz Sibīriju, un 1948. gadā viņš tur gāja bojā. Lai mūs neizsūtītu, esam slēpušies pat rudzu laukā. Mācoties pamatskolā Antūžos, mājās gāju tikai tad, kad kaimiņš bija izlūkojis, vai varu droši atgriezties. Tolaik jau nevajadzēja īpašu iemeslu, lai par tavām mājām kļūtu Sibīrija, pietika kāda nenovīdības vai tā, ka nepatiki kaimiņam. Neviens nešķiroja, esi vai neesi noziedzies. Mātei vienai vajadzēja audzināt mani un vecāko māsu, kura mācījās, tāpēc iztikšana bija diezgan trūcīga. Padomju vara mierā nelikās, visu laiku “spēlēja” mums uz nerviem.
Samu tikai apmīļo
— Jums istabā ir daudz trofeju. Esat arī mednieks?
— Medības un makšķerēšana ir vēl viena mana vājība. Kādreiz zvejoju ar tīkliem, tagad vairāk patīk upmalā klīst ar spiningu. Ķeras vai neķeras, taču bez tā iztikt nevaru. Vienreiz Mežezerā, velkot ārā tīklu, jūtu — kaut kas ir! Milzīga līdaka! Viņa bija tik liela, ka viens galā tikt nevarēju — zem laivas apakšā un prom bija. Zivs varēja būt kilogramu trīsdesmit smaga. Lielāko zivi savā mūžā palaidu. Arī lielu samu divatā centāmies izvilkt, taču tik vien paspējām, kā zivi apmīļot. Aizgāja!
Joprojām esmu Pļaviņu mednieku kolektīva “Līdace” biedrs. Kad paaicina, aizvien eju medībās. Arī šajā jomā esmu savu kokgriešanas prasmi izmantojis. Bisēm bieži vien laides nav īsti labas, un es esmu izgatavojis tādu, kādu katram vajag — glītu un ērtu. Medniekam nav laika ieriktēties, ierocim pie pleca jāpiekļaujas kā pielīmētam, vajadzīgs precīzs darbs un pieslīpēšana.
— Katram jūsu vaļaspriekam vajadzīgs laiks. Kā sieva to uztvēra?
— Kad medības un zveja bija veiksmīga, pārmetumu nebija, tomēr visādi gājis. Sieva pirms pāris gadiem nomira, dzīvoju viens, un pašam jārūpējas, lai mājās būtu kaut minimāla kārtība. Laiku vajag arī ēdiena gatavošanai, veļas mazgāšanai. Garlaicīgi nav.
Mācekļi — mazdēli
— Vai bērniem piemīt kaut kas no jūsu talanta?
— Jā, īpaši Danutai. Viņa iestājās arhitektos, taču mācības pameta sporta dēļ. Sacensības, mājas darbi — visu apvienot nevar. Meitām kokgriešanu necentos mācīt, tas nav sieviešu darbs. Toties abas meitas labi zīmē.
— Savu prasmi domājat kādam iemācīt?
— Ceru uz mazdēliem. Mēs maz esam kopā, bet viņiem šī lieta interesē. Kad puikas atbrauc, darbojamies visi trīs. Mazdēli gatavo mašīnas, helikopterus, viņiem rotaļlietas veikalā nav jāpērk. Es gan mazliet baidos, jo instrumenti ir asi. Interesanti, ka nelaimi vienmēr jūtu iepriekš — ir tāda dīvaina priekšnojauta, ka notiks kaut kas nelāgs.
Justies kā uzvarētājam
— Ir kādas ieceres, ko gribat īstenot?
— Ļoti gribētu, lai man būtu īsta kokgriešanas darbnīca un labi instrumenti. Tagad mana darbnīca ir virtuve, darba galds — plīts. Nav ērti ēvelēt dēlīti, ja tas jāatspiež uz plīts, arī darba process ir ilgs. Patlaban amatniekiem ir vieglāk, jo ir instrumenti, kas atvieglo grūto darbu.
— Ko jūs uzskatāt par skaistāko dzīvē?
— Ja viss iecerētais izdodas un gandarījumu, ko dod labi paveikts darbs. Ir prieks, ka izdevies un es to protu. Kaut vai — izgatavo kausu sacensībām un jūties kā uzvarētājs. Kaut ko labu dot citiem — tas ir dzīves piepildījums.
VĀRDS, UZVĀRDS: Egons Vītols.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1932. gada 27. jūlijs, Jēkabpils rajona Antūži (tagad — Variešu pagasts).
NODARBOŠANĀS: pensionārs, apsargs SIA “Workwear” Pļaviņās, ārrindas zemessargs.
IZGLĪTĪBA: pamatskolas.
ĢIMENE: divas meitas: Modra (47) — sekretāre Aizkraukles slimnīcā, Danuta (40) — strādā pastā Ikšķilē, divi mazdēli.
VAĻASPRIEKS: kokgriešana, makšķerēšana, zīmēšana.
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.
