Kopā ar kaimiņiem plūdu briesmas savulaik varonīgi pārdzīvoja arī Stefanija un Viktors Vinogradovi. Tomēr pēdējos gados Stefanijas kundze līdz ledus iziešanai vairs nevar mierīgi gulēt.
Kopā ar kaimiņiem plūdu briesmas savulaik varonīgi pārdzīvoja arī Stefanija un Viktors Vinogradovi. Tomēr pēdējos gados Stefanijas kundze līdz ledus iziešanai vairs nevar mierīgi gulēt.
Steidzas uz mājām
Vinogradovi savā mājā dzīvo jau kopš 1967. gada, te piedzima viņu meita, bet vecāku dzimtene ir Baltkrievijā.
— Es ar šausmām atceros, kā 1988. gada plūdos viss peldēja. Mēs tādai katastrofai nebijām gatavi. Kad ledus sakustējās un ūdens sāka gāzties uz mājām, bija liels troksnis, vēl tagad ausīs skan. Es tik ļoti pārbijos, ka vairs nevienu pavasari nevaru mierīgi gulēt. Toreiz plūdi sākās dienā, bet — ja būtu naktī! Tagad, kad esmu tālāk no mājām, vienmēr ieklausos, tiklīdz jūtu ko aizdomīgu, žigli steidzos mājās, bail, ka atkal nenotiek tāda pati nelaime, — stāsta Stefanijas kundze.
Vērtīgāko uznes bēniņos
Arī Vinogradovu mājas pagrabā pavasaros krājas ūdens, tāpēc dārzeņus paceļ augstāk vai sanes mājā. Labākās mēbeles, pat vistu un trušu kastes, bailēs no plūdiem saimnieki laikus uznes bēniņos. Šī ēka atšķirībā no kaimiņmājām ir nedaudz augstākā vietā, tāpēc varētu arī tā nebaidīties, taču Stefanijas kundzei tomēr pārdzīvotie plūdi nav aizmirsušies, un katru pavasari viņa gaida ar bažām.
Viņa cer, ka šopavasar viss būs labi, un tā domā arī kaimiņi. Taču mierīgi atpūsties tomēr vēl baidās. Atceroties lielos plūdus, Stefanijas kundze stāsta, kā viņi ar vīru “Daiļradē” mēģinājuši izžāvēt ledusskapi, taču tas lielā karstumā sačokurojies.
Arī Vinogradovi nevēlas mainīt dzīvesvietu. Abi jau pensijā, siltumnīcā audzē tomātus, gurķus, saldos piparus, sakņudārzā — kartupeļus. Viņi palīdz meitas ģimenei, jo meita ir invalīde. Dzīvo netālu — Pļaviņās.
— Kur mēs vairs vecumdienās pa pasauli skraidīsim. Te savs namiņš un pašu sarūpēta iedzīve. Te viss mūžs nodzīvots. Nekur tik labi nebūs, — uzskata Stefanija Vinogradova.
