Lai arī mežā un tīrumu ielejās vēl daudz sniega, pagājušajā nedēļā pie mājām piesaulītē izplauka sniegpulkstenītes un krokusi, atlidoja stārķi, dziedāt sāka cīruļi un strazdi.
Lai arī mežā un tīrumu ielejās vēl daudz sniega, pagājušajā nedēļā pie mājām piesaulītē izplauka sniegpulkstenītes un krokusi, atlidoja stārķi, dziedāt sāka cīruļi un strazdi.
Kā pavasara palu ūdeņi te uzbango, te nedaudz norimst Latvijas pašvaldību pēcvēlēšanu kaislības. Visvairāk tās jūtamas lielākajās pilsētās — Rīgā, Daugavpilī, Jūrmalā, Rēzeknē un citviet. Atkārtotas vēlēšanas tiesa noteikusi Rēzeknē un Jūrmalā, jo tur, izrādās, pirktas vēlētāju balsis.
Kuriozs, taču iespējamie balsu pircēji abās pilsētās varēs kandidēt arī atkārtotajās pašvaldību vēlēšanās. Mūsu demokrātiskās valsts likumi ir tik humāni, ka aizdomu dēļ nedrīkst ierobežot personas ievēlēšanas tiesības. Tādēļ vēlēšanās atkal varēs piedalīties arī to partiju pārstāvji, kuras tur aizdomās par vēlētāju un deputātu balsu pirkšanu.
Pēc ilgas tielēšanās un politiskās “andeles” par Rīgas mēru beidzot ievēlēja partijas “Jaunais laiks” kandidātu Aivaru Aksenoku. Līdz tam gan opozīcija, gan šīs partijas ienaidnieki viņam pārmeta, ka Aksenoks agrāk bijis komunistiskajā partijā un strādājis Vjetnamā.
Tas gan bija tālajā 1989. gadā, un toreiz Aksenoks uz Vjetnamu braucis strādāt, lai apgādātu ģimeni. Darbā viņu tajā laikā, protams, pieņēma Maskavā. Mēs visi taču toreiz vēl bijām lielajā un “draudzīgajā” PSRS tautu saimē. Daudzi tagadējie lielie un mazie politiķi, uzņēmēji un arī valdības pārstāvji mācījās, piemēram, Viļņas partijas skolā vai strādāja ārpus Latvijas.
Interesanti, ka toreiz, kad Aksenoks Eināra Repšes valdībā bija tieslietu ministrs, neviens par viņa pagātni neinteresējās. Acīmredzot bagātās Rīgas mēra amats materiāli ir krietni nozīmīgāks par ministra krēslu. Necieņu jaunajam mēram bijušie “rātskungi” apliecina, joprojām nepasniedzot viņam Rīgas atslēgas. Tās Rātsnamā karājoties “uz nagliņas” (!) Bojāra vietnieka Aivara Kreitusa kabinetā. It kā sīkums, tomēr nepatīkami.
Taču Gundaram Bojāram jāatzīst, ka ne vien pats, bet arī visa sociāldemokrātu partija šajās vēlēšanās zaudēja ne tikai vienu kauju, bet visu karu. Vēlētāju uzticība ir zaudēta, kaut arī pirms vēlēšanām Bojāra “klans” augstprātīgi bija pārliecināts par uzvaru.
Tagad bijušajiem domniekiem bail, ka vajadzēs atklāt, cik miljonu no Rīgas kases un nodokļu maksātāju naudas ieplūdis viņu kontos. Pirms mēra amata iegūšanas Bojārs bija tik “pieticīgs” un pareizs, taču tagad uz žurnālistu jautājumu par saviem īpašumiem viņš atcērt, ka tas ir netaktisks jautājums, uz kuru viņš neatbildēs.
Interesantas lietas atklāj amatpersonu deklarācijas. Nelikumīgi pirkta zeme, iegūts valsts īpašums, ieņēmumi neatbilst izdevumiem.
Piemēram, Noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācijas novēršanas dienests atklāja, ka miljonārs satiksmes ministrs Ainārs Šlesers, pārdodot savu uzņēmumu daļas un iegūstot vairāku miljonu latu peļņu, ir iesaistījies nelikumīgos darījumos. Vairāki dienesti paziņojuši, ka viņa deklarācijā var saskatīt naudas atmazgāšanas shēmas. Vai godīgam kristietim tā piedien rīkoties?
Un ko lai sakām par Latvijas pelēkā kardināla — Ventspils domes priekšsēdētāja Aivara Lemberga — “likumīgo” bagātības vairošanu? Lemberga ienākumi domē ir apmēram 130 reižu mazāki nekā summas, ko viņš pērn guvis no citiem avotiem.
Ventspils mērs līdzinās fenomenam, kurš jāieraksta Ginesa rekordu grāmatā, jo viņš, kuram daudz darba lielas pilsētas vadībā, gada laikā paspēj ārpus darbalaika nopelnīt 3,5 miljonus latu… Protams, daudz saņemts dividendēs, jo Lemberga uzņēmumi acīmredzot strādā ar ievērojamu peļņu.
Latvijai Eiropas Savienībā vēl neklājas viegli. Par to pagājušajā nedēļā sprieda Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga un ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš, Zviedrijā tiekoties ar šīs valsts amatpersonām. Viņi runāja par to, lai Zviedrija respektētu darbaspēka un pakalpojumu kustības brīvību savienības robežās. Šīs sarunas ir sekas notikumam, kad Zviedrijas celtnieku arodbiedrība mūsu lētākā darbaspēka dēļ sāka Latvijas būvuzņēmuma, kurš cēla skolu Vaksholmā, blokādi. Darbus apstādināja, un līgumu lauza. Pēc sarunām pat valdību līmenī konkrētu solījumu, ka līdzīgu gadījumu nebūs, mūsējie no zviedriem tā arī nesaņēma.
Šāda attieksme pret Latvijas uzņēmējiem nav pieļaujama. Taču pagaidām pat prezidentes iejaukšanās situāciju neuzlabo. Tomēr pasaulē viņas nopelnus prot novērtēt. Mūsu prezidente savas vizītes laikā ASV par ieguldījumu Latvijas attīstībā saņems prestižo žurnāla “Forbes” balvu.
Daudzi ar bažām gaida ASV prezidenta Džordža Buša divu dienu vizīti Rīgā, kad viņš te viesosies pirms došanās uz Maskavu. Reālas ir briesmas, kuras var sagādāt teroristi, kas Bušam visur seko. Drošības dienestu mierinājumam, ka par visu tiks gādāts, nevar uzticēties. Arī par 16. martā Rīgā sankcionēto leģionāru gājienu šie dienesti solīja to pašu, bet kas notika?
Lai kā prezidente “gludinātu” Latvijas ārpolitiku, valstī dzīve labāka nekļūst. Pieaug cenas, bet algas un pensijas paliek līdzšinējās. Nu pēc jaunās veselības aprūpes reformas noteikumiem, kad dārgāki būs medicīnas darbinieku pakalpojumi un ārstēšanās stacionārā, pieaugs mirstība. Diemžēl var gadīties, ka ģimenes ārstu, speciālistu kabineti un slimnīcas būs pustukšas, bet pašvaldībām vajadzēs zemi jaunu kapsētu ierīkošanai.
Varbūt tāpēc nav ko brīnīties, ka sabiedriskās domas pētījumu centra aptaujā 54 procenti aptaujāto iedzīvotāju ir pārliecināti, ka valstij vajadzīgs stingrs līderis ar plašām pilnvarām — nepieciešama “stingra roka”. Šādu viedokli pārsvarā atbalsta lauku cilvēki un tie, kuri vecāki par 55 gadiem.
Romas pāvesta Jāņa Pāvila II moku ceļš beidzies. Nu viņš ir debesīs, bet gadiem ilgo ciešanu dēļ, kuras viņš pārdzīvoja, pāvests pelnījis svētā apzīmējumu.
Cilvēki, par viņu lūdzot, sauca — paliec pie mums, nepamet mūs! Pie mums paliek viņa domas un darbi, lai pasaule kļūtu labāka, saticīgāka un dzīvotu mierā.
