Katrs otrais sevi cienošs Latvijas copmanis vismaz reizi dzīvē bijis uz Peipusa. Biežāk ziemā kā vasarā, jo ziemā nevajag meklēt laivu.
Katrs otrais sevi cienošs Latvijas copmanis vismaz reizi dzīvē bijis uz Peipusa.
Biežāk ziemā kā vasarā, jo ziemā nevajag meklēt laivu. Ej pa ledu uz visām četrām debesspusēm, makšķerē tur, kur sirds kāro, nav problēmu, kas saistītas ar laivas lādēšanu mašīnā, pumpēšanu vai nomu, nav jāairējas un jāmokās, izmetot un velkot ārā enkuru.
Ziemā tikšanās ar krievu robežas sargātājiem draud tikai gadījumā, ja pēkšņi uzklupusī vētra salauž ledu gabalu gabalos, bet tas notiek ļoti ļoti reti.
Mazs entuziastu bariņš, septiņi veči, visi Valkas aborigēni, sakala plānu, ka vajag aizšaut pie “kurrātiem” (tā mēs mīļi dēvējam kaimiņus igauņus, jo viņu niknākais lamuvārds skan tieši tā, tulkojumā tas nozīmē “velns”) uz Peipo (Peipusu) izmēģināt copes kulmināciju uz pēdējā pavasara ledus.
Domāts — darīts!
Sagatavošanās darbi bija veikti, un plāns bija vienkāršs: sestdien no rīta es ņemu busīti un savācu komandu ar tādu aprēķinu, lai ap pulksten 3 rītā mēs būtu pie Valkas—Valgas robežkontroles punkta. Agrais rīts nopietni aprēķināts, jo rindas tikai Peipo mīlētāju dēļ uz robežšķērsošanu garum garās. Neviens no večiem nav aizgulējies, un plānotajā laikā mēs esam uz abu valstu robežas garai autiņu un autobusu rindai astē.
Braucam! Esam neatkarīgās Igaunijas valsts teritorijā, noskaņojums možs un kareivīgs, busā skan joki, smiekli, anekdotes.
Palīdz “ceineris”
Busiņš rij kilometrus, esam izbraukuši cauri Tartu. Līdz Peipo kādi nieka 55 kilometri, bet kāja gāzes pedāli reizēm nospiež par stipru, ātrums aug un vairs nav tajā līmenī, ko prasa Igaunijas ceļu satiksmes noteikumi.
Aiz nākamā uzkalniņa noslēpušies igauņu “ceļu puikas”, buss skrien ar ātrumu 120 kilometru stundā, neviens pretimbraucējs ar uguņiem nav “pametis”, un es iekrītu kā circenis uz pannas. Balti melnais mietiņš tiek novicināts gandrīz acu priekšā.
Šie bija saprotoši puiši, ar garāmbraucošo makšķernieku ieaudzinātu pieredzi. Viņi pieņēma manu dāvanu 10 latu izskatā un momentā par mani zaudēja interesi, mēs vālējām tālāk. Man nebija līdzi igauņu kronu, un desmitnieks bija vienīgais un arī pēdējais Latvijas valsts valūtas nomināls manā kabatā, toties es abus kurrātu puišus uzaicināju ar manis dāvināto desmitnieku braukt uz Valku, jo Latvijā šņabis un cigaretes ir krietni lētākas…
Beidzot galā
Ceļojums ir finišējis pie Peipo! Pulkstenis rāda 8.45. Protams, saulīte jau gabalā, gar šosejas malu stāv desmitiem automašīnu, visa tauta jau sen ir uz ledus un makšķerē. To mēs redzam savām acīm — kilometriem tālu uz priekšu pa labi un pa kreisi simtiem, tūkstošiem makšķernieku, kā skudriņu pūļi! Sēž uz vietas, kustas šurpu turpu, čupojas lielākos un mazākos bariņos, bet nu ļoti ļoti daudz! Liekas, mēs copi esam nokavējuši absolūti un neatgriezeniski. Bet tā tikai liekas!
Kolosālu iedvesmu rada laiks, kas ir kā pasakā. Peipusu iepazinušie copmaņi mani sapratīs. Laiks ir tāds, kāds uz Peipo ir reti — vēja nav nemaz, absolūts klusums, debesis tīras un bez neviena mākonīša, kā virs galvas, tā pie horizonta. Protams, spīd marta saulīte, mēs visi krastā, pie busa stāvot, jūtam siltumu. Bet vēl ir rīts, jūtams, ka temperatūra ir mīnusos, grādi 4—6, ne vairāk.
Nu ko vēl vajag? Krāmējam kopā savus ledusurbjus, makšķernieku kastes, vēl šo to un uz priekšu!
Ejam ezerā iekšā kādus 4—5 kilometrus, atrodam savu vietu, pakojamies ārā, urbjam ledū caurumus, un lielā cope uz pēdējā ledus ir sākusies.
Kā peļu kaķis pie āliņģa
Vispār šis “pēdējā ledus” pasākums ir interesants. Iedomājieties — pavisam netālu, tikai kādus 145 kilometrus, mūsu Valkas rajona ezeros ledus situācija martā un aprīlī ir diezgan kritiska, labāk virsū nekāpt. Bet Peipo ledus no rīta ir nikns, urbjas grūti, ir biezs, nepilns metrs! Nu kāda te var būt pēdējā ledus cope, par ko sapņo visi makšķernieki?
Nezinātājiem paskaidrošu — pēdējā cope izskaidrojama ar zivju milzīgo ēstgribu pirms un nārsta laikā un pēc ziemas mēnešu pasivitātes. Peipo dzīvojošo asaru un raudu pūļiem šis laiks sākas tad, kad sāk kust ledus un tuvojas pavasaris. Brauc un makšķerē! Daudziem badapātagas mīļotājiem šis atklājums droši vien ir zināms. Sēžos uz kastes, iemetu iebarojamās barības bumbiņu, lēnā garā izmēru attālumu līdz gruntij (6 m), spraužu uz mormiškas ēsmu un ar nedaudz trīcošu sirdi laižu lejā. Esmu māņticīgs, un manu māņticību ir apstiprinājusi dzīves prakse: ja pēc pirmā iemetiena paiet trīs minūtes un nav piesitiena, tad es uzpīpēju. Ja pēc pirmās cigaretes nav rezultāta, tad droši varu braukt mājās.
Šoreiz zivis ņēma kā trakas. Visu copes laiku es kā uzticīgs peļu kaķis nosēdēju pie viena cauruma, man nebija jāstaigā pa ledu, meklējot laimi, nebija jāspiego, kā ķeras citiem večiem. Tas vienkārši nebija vajadzīgs. Bieži nebija laika pat uzpīpēt, jo zivis ņēma visos ūdens līmeņos, un viņām bija absolūti vienalga, ko es viņām piedāvāju gardēdienam. Vienvārdsakot — pēdējā ledus kolosālākā cope!
Pieķeras “krokodils”
Mūsu pulciņš saurba caurumus visai draudzīgi. Tuvāk man uz savas kastes bija apmeties un vilka zivis mans dēlēns. Nopietns jauns “vīrs”, kurš copēšanā, tāpat kā es, nekāds “spečuks” nebija. Mēs abi tādi svētdienas makšķernieki, tāpēc kuriozi varēja gadīties.
Vienu brīdi puika iebļaujas: “Tēti! Krokodils! Aukla…!”.
Es gribu bļaut pretī un dot vērtīgas instrukcijas, bet nepaspēju, jo man arī pieķeras kaut kas tik pamatīgs, ko vajag kausēt, kausēt un vēlreiz kausēt, citādi auklai ir “vāks” un zivi uz ledus neredzēt!
Tā mēs abi apmaināmies vērtīgiem padomiem un kausējam savas lielās zivis, kuras, protams, zem ledus neredzam. Es pat nometos uz ceļiem, lai labāk sajustu cīņas asumu ar neredzamo milzeni.
Tad dēls klusi saka: “Tēti, bet re kur tava mormiška!”.
Ne velna man nepielec, bet, kad pielec, es sāku smieties.
Smieklīgi ir tas, ka puikam pieķērās liela rauda, viņš piecirta, rauda sāka mest apļus un aizķēra manu auklu. Puika velk zivi ārā, bet man liekas, ka arī manas auklas galā pieķeras liela zivs. Es piecērtu un jūtu, ka galā ir, bet puika velk. Tā mēs abi domājam, ka mums pieķērušies “krokodili”, līdz beidzot mums tomēr pielec un mēs saprotam, ka abi esam viens otru iznesuši cauri!
Kopumā makšķerēšana bija ideāla, cimdus nevajadzēja, cepures varēja nomest uz ledus un “fufaikas” pogāt vaļā, jo saulīte sildīja uz nebēdu, pavasaris bija tepat, ļoti tuvu.
Kājas lūzt ledū
Mans personīgais rekords — 16,5 kg zivju (asari+raudas), dēlam 10 kg. Viss bija jauki, copi mēs beidzām ap sešpadsmitiem, pietika visiem, lomi tiešām kolēģus apmierināja. Ledu pa dienu bija pakausējusi saulīte, kājas “krita” cauri ledus virskārtai un apgrūtināja iešanu. Noķerto zivju svars arī soļošanai nepalīdzēja, kaut arī garastāvoklis visiem bija pacilāts.
Mēs bijām, maigi sakot, nelielā šokā, kad pusdzīvi, nokarsuši, noguruši un “mēlēm pār plecu” pietuvojāmies krastam līdz 200 m attālumam. Šoku radīja ledus plaisa, kas radusies dienas laikā kādu zemūdens straumju ietekmē. Plaisas platums bija 25—30 metru, bet garums… Oho! Skatāmies pa kreisi, skatāmies pa labi — galu neredz! Ko darīt? Idejas visādas, bet realizēt, demokrātiski balsojot, nolēmām vienu. Metām gaisā santīmu un, kad uzkrita norunātā monētas puse, griezāmies pa kreisi, un elsdami, pūzdami sākām soļot nezināmā tālē.
Stulbākais šajā situācijā bija tas, ka mūsu jaukais busiņš stāv turpat acu priekšā, krastā, 200 m attālumā no mums, spīdina savus dzeltenos sānus un nesaprot, kur tie stulbie veči tagad dosies. Bet mums jāvelkas nezin uz kurieni līdz brīdim, kamēr tiksim uz sauszemes.
Tā mēs gājām. Sarunas bija apklusušas, tikai reizi pa reizei kāds kaut ko pateica, bet nu jau bez humora.
Jāiet vienam
Kad sasniedzām sauszemi, visiem bija skaidrs, ka līdz busam ir jāsoļo tikpat tālu, kā tikko atnācām. Tāpēc, lai nemocītos, prātīgākais būtu autovadītājam nomest no pleciem zivju kasti un maisu un, baudot saulrieta skaistumu un Peipo fascinējošo dabu, aiziet pēc kopīgā transporta līdzekļa. Kā arguments maniem vārgajiem protestiem tika minēts fakts, ka neviens prātīgs copmanis uz zveju neņem līdzi autovadītāja apliecību…
Tā arī pēc transporta līdzekļa gāju es. Kamēr es gāju pēc busa, veči no krastmalā augošajiem un nokaltušajiem paegļiem bija iekūruši ugunskuru un sildīja pārpalikušās uzkodas.
Piedzīvojumi turpinās
Busiņš stāv, kā stāvējis. Iekurbulēju, apgriežos braukšanas virzienā un … stop! Degviela uz nulles! Bet tvertne bija pielieta ar tādu aprēķinu, ka pietiks atpakaļceļam un paliks pāri! Kas noticis? Tvertnes vāciņam salauzta atslēga, degviela izpumpēta jeb, citiem vārdiem sakot, nozagta. Ko darīt? Nu neskriešu taču meklēt “kurrātu mentus”. Meklēju tuvāko māju un eju uz turieni.
Čāpojot domāju, ar ko varētu iekārdināt vietējo, lai viņš man notic un iedod kādu litru degvielas, jo 10 latus es atdevu policistiem, bet kronu man nebija.
Klauvēju pie būdas durvīm. Durvis atver viens kārtīgi piedzēries vīrs tā ap gadiem 65 un jautā tieši pierē: “Butilka jestj?” Opā! Nav man “butilkas”, bet ir “šapka”, “fufaika”, ir “sapogi”. Vienojamies, ka vecais man no savas laivas iedos kādu litriņu, paņems manu “šapku” (baigi šim iepatikās) un, ja mēs neatgriezīsimies un nesamaksāsim, tad vīram ir tiesības manu “šapku” paturēt. Domāts — darīts, līgums noslēgts.
Iedomājieties! Mani mīļie kolēģi vēl uzdrīkstējās man pārmest, ka es tik ilgi nebraucu šiem pakaļ!
***
Vēl gribu piebilst, ka tik vēlu no Peipusa copes es nekad nebiju atgriezies, tā dusmojies un smējies par kaimiņu valsts birokrātiem arī nekad nebiju, arī tik liels loms man vairāk nekad nav bijis un tik tālu pa ledu arī vairs neesmu staigājis.
Nu, vai nav lieliska cope?
