Kopš astoņdesmito gadu beigām Latvijā par leģendu kļuvis duets — brāļi Āris un Saulceris Ziemeļi. Krītot pirmajam sniegam, daudzi joprojām dungo viņu hītu “Uzsniga sniedziņš balts”.
Kopš astoņdesmito gadu beigām Latvijā par leģendu kļuvis duets — brāļi Āris un Saulceris Ziemeļi. Krītot pirmajam sniegam, daudzi joprojām dungo viņu hītu “Uzsniga sniedziņš balts”. Pirms aptuveni desmit gadiem šim duetam pievienojās Āra sieva Sandra.
“Staburags” Sandru un Āri Aizkrauklē satika Lieldienu brīvdienās, un mūsu saruna raisījās gan par katra individuālo darbu, gan kopīgiem projektiem, kā arī brāļu Ziemeļu radošo darbību, jo uz skatuves viņi redzami dažādās variācijās — brāļi divatā un arī visi trīs kopā.
Āris Ziemelis, kaut dzimis rīdzinieks, pēdējos gados sevi dēvē par aizkrauklieti, jo te dzimusi un augusi viņa sieva Sandra. Āris savlaik Aizkraukles bērnu un jauniešu centrā strādāja par ģitāras skolotāju, tagad mūsu pilsētā viņi pavada daudz brīvdienu. Taču kopā viņi ir ne tikai ģimenē, Sandra un Āris dzied un ieraksta dziesmas, iesaistās dažādos muzikālos projektos. Mūzika ir viņu abu dzīve, darbs un vaļasprieks.
Brāļi Ziemeļi nedalāmi
— Vai brāļi Ziemeļi joprojām ir nedalāmi?
Āris: — Ar brāli esam nešķirami, jo esam vienas mātes un tēva dēli, kopā arī sākām mūziķu karjeru. Domāju, būtu muļķīgi sadalīties, jo, dziedot duetā, esam pierādījuši, ka mūsu dziesmu skanējumam nav analoga. Mums kā dziedātājiem nav arī tik augsts profesionālais līmenis, lai sāktu katrs savu solokarjeru, un tas būtu mūsu pašlikvidācijas sākums.
Vienam skan mazliet par “plānu”. Protams, ballītēs jādzied solo, taču tā ir cita lieta. Dziesmas, kuras rakstām noteiktā tonalitātē, vislabāk skan divatā, ar divām ģitārām, un, ja brālis vēl piespēlē mutes ermoņikas, tas ir ideāls variants.
Pingvīns un Zebras jaunkundze
— Tomēr pēdējos gados izveidojies arī cits duets — Āris un Sandra.
Sandra: — Lielākoties jau Āris dzied kopā ar Saulceri, taču ir programmas, kurās kopā ar Āri dziedu es vai uz skatuves esam trijatā. Piemēram, Ziemassvētku programmā darbojāmies visi trīs. Pirms vēlēšanām arī bija neliela koncerttūre. Ja bija, kur atstāt mazo Gustavu, braucām trijatā, ja nebija, kas dēlu pieskata, abi brāļi dziedāja divatā.
— Duetā ar Āri jums ir sagatavota programma bērniem?
Sandra: — Bērniem mums ir pat trīs programmas. Kad pirms vienpadsmit gadiem ar Āri iepazināmies, radās pirmā dziesmu programma bērniem “Pingvīns un
Zebras jaunkundze”. Saulceris laikam toreiz bija aizņemts citur.
Āris: — Tas bija deviņdesmito gadu sākumā, kad daudzi cilvēki bija neziņā, ko darīt, kā pārkārtoties un pielāgoties jaunajiem apstākļiem valstī. Brālim piedāvāja ļoti labu darbu Tehniskajā universitātē. Līdz ar to viņa muzikālā darbība it kā palika otrajā vietā.
Sandra: — Kā Pingvīns un
Zebras jaunkundze pat ar divām koncertprogrammām viesojāmies ļoti daudzās Latvijas skolās un bērnudārzos. Šīs programmas ierakstītas kasetēs. Arī tagad vajadzētu ierakstīt jaunu disku vai kaseti, materiāls tam jau ir sagatavots, taču daudz rūpju jāvelta dēliņam, tāpēc process tik ātri uz priekšu nevirzās.
Ieraksti top mājās
— Kurā studijā top jūsu ieraksti?
Āris: — Strādājam mājās, kur iekārtota neliela studija. Pašu spēkiem varam nodrošināt tādu ierakstu kvalitāti, lai piedalītos Latvijas mūzikas tirgū.
— Vai mūzikas ierakstu veikalos var nopirkt arī disku vai kaseti ar brāļu Ziemeļu dziesmām?
Āris: — Pirms aptuveni sešiem gadiem paši vienu kaseti ierakstījām. Kopš muzikālās karjeras sākuma klausītāji mūsu dziesmas kasetēs ierakstījuši arī “pagrīdes variantā”, bet kasešu kvalitāte gadu gaitā ir neglābjami zudusi. Taču kompaktdiska ar brāļu Ziemeļu dziesmām mūzikas veikalos tiešām pagaidām nav.
Gaida “Sniedziņu”
— Varbūt dziesmu albums liktu klausītājiem atcerēties, ka brāļiem Ziemeļiem ir daudz jauku dziesmu, ne tikai “Uzsniga sniedziņš balts”?
Āris: — Nevar jau katru gadu izdot jaunu disku, jo tā var ātri apnikt. Cilvēki arī maz klausās jaunās dziesmas. Viņi tik un tā ar nepacietību gaida “Sniedziņu”, un beigās jau to vienmēr arī nodziedam.
Drīzumā mums atkal būs jauna programma. Mūsu draugs Dzintars Tilaks izdevis grāmatu “Sirdslietu aģentūra. Ritmiskās domas”, kurā viņš apkopojis savas domas. Viņš piedāvāja radīt atbilstošas dziesmas, iespējams, tās izdosim kompaktdiskā. Tilaka teksti rakstīti visai īpatnējā formā un ir grūti komponējami, taču Sandrai tas ļoti labi izdodas, un arī es cenšos neatpalikt.
— Mūzikas autore būs Sandra?
Sandra: — Aptuveni 80 procentiem dziesmu. Es gan vairāk rakstu mūziku bērniem, taču šad tad kaut ko saceru arī pieaugušajiem.
Āris: — Patiesībā Sandrai ir daudz dziesmu pieaugušo auditorijai, taču viņa ir ļoti kautrīga. Es viņai iesaku savas labākās dziesmas apkopot albumā, būtu kādu 30—40.
Aug nākamā zvaigzne
— Vai esat klusie darbarūķi? Par jūsu koncertiem nevēsta plaša reklāma.
Sandra: — Protams, ja būtu vairāk reklāmas, pēc mums kā dziedātājiem būtu arī lielāks pieprasījums. Taču šobrīd mums tas tik ļoti nav nepieciešams, jo jāpagaida, lai dēliņš paaugas. Mēs vairs neesam tik brīvi kā agrāk.
Āris: — Ja ģimenē abi vecāki ir muzikanti un piedzimst bērniņš, koncertēt var tikai viens, taču mēs neesam raduši kaut kur doties pa vienam.
Sandra: — Nesen ierakstīja televīzijas raidījumu “Sienašķūnis uz Austrumu robežas”, kurā brāļi Ziemeļi dziedāja dziesmas ar Māra Melgalva tekstiem. Āris aicināja mūs ar Gustavu līdzi, taču nevaru ar mazo rādīties skatuves tuvumā. Ieraugot skatuvi un mikrofonu, viņš kļūst nevaldāms, viņam noteikti vajag tur tikt. Bijām “Molā” uz vienu “Talantu fabrikas” koncertu, viņš visu laiku rāvās uz skatuves. Ojārs Grīnbergs toreiz teica, ka no tā zepera noteikti kaut kas iznāks, nākamā televīzijas zvaigzne. Viņš vēl nerunā, bet mājās viņam ir savs mikrofons, dzirdot mūziku, viņš ņem to un kaut ko savā nodabā dudina.
Arī ikdienā tas pats
— Ar ko nodarbojaties ikdienā?
Āris: — Sandra kultūras centrā “Iļģuciems” vada popgrupu “Ildzēni”, kura svinēs piecu gadu jubileju, un aprīlī tai iznāks kompaktdisks, pie kura arī es strādāju. Latvijas Radio pirmajā programmā ir “Rūķu radioaptauja”, kurā “Ildzēni” visus gadus ir pirmajā trijniekā. Pats vadu popgrupu “7. līnija” bērnunamā “Imanta”. Arī tai pērn iznāca disks. Tajā gan ir pavisam citas noskaņas dziesmas, smeldzīgākas un skumjākas.
Roks! Diez kas nav…
— Jūsu mūzika ir liriska. Vai arī paši esat romantiķi?
Sandra: — Vai tad nevar redzēt? Ir jau arī kaut kas skarbāks, taču publikai tam laikam nav pieņemams tieši tāpēc, ka lielākoties ir liriskās un romantiskās dziesmas. Diezin kas būtu, ja Āris ķertos pie roka? Kaut gan ballēs jāspēlē arī tāda mūzika.
Āris: — Ballēs it kā izpaužas agresivitāte, kuru mēs varbūt nevaram izpaust kaut kur citur. Pēc “Sniedziņa” esam “apzīmogoti”, un gribot negribot tā kante jātur.
Sandra: — Mainīt kaut ko ir ļoti grūti, jo mūzika jau rodas tevī pašā, un, kāds esi tu pats, tāda ir arī tava mūzika.
Dziesma rodas, izlasot dzejoli
— Vai dziesmām tekstus rakstāt paši?
Āris: — Mūsu dziesmām lielākoties ir latviešu dzejnieku teksti. Ir divi dziesmu rakstīšanas veidi. Izlasi kādu dzejoli, ietekmējies no tā un mēģini papildināt dzeju ar mūziku. Taču ir arī tā, ka mūzikai piemeklē atbilstošu dzejoli vai lūdz kādam autoram uzrakstīt tekstu. Mums atbilst pirmais variants.
Brāļu Ziemeļu dziesmām izmantota Imanta Ziedoņa, Māra Čaklā, Māra Melgalva dzeja. Tie ir filosofiski darbi ar dziļu domu, līdz ar to arī dziesmas iznāk daudz izjustākas nekā parastas četrrindes.
Draudzējas ar “Sirdslietu aģentūru”
— Jūs spēlējat arī ballītēs?
Sandra: — Jā, taču tās nav parastas privātballītes. Arī šajā jomā mums veidojas sadarbība ar Dzintara Tilaka vadīto radioraidījumu “Sirdslietu aģentūra”. Viņš visā Latvijā organizē aģentūras pasākumus, un mēs esam balles muzikanti. Viņš pat ir kā ceturtais muzikants. Piesakot viņš reizēm joko: Āris un Saulceris Ziemeļi, Sandra Bula—Ziemele un Dzintars Ziemelis.
Āris: — Mūsu sadarbība sākās ar radioraidījumu “Radioiela”. Tur bija sadaļa “Sestdienas darbiņi”, kurā mēs ar Sandru apspriedām dažādas sadzīviskas situācijas. Pēc pāris gadiem nolēmām — pietiek. Šim raidījumam un “Sirdslietu aģentūrai” rakstīju džinglus. Tā ir tikai 18 sekunžu gara melodija, taču arī pie tās nopietni radoši jāstrādā. Klausoties šo raidījumu, reiz nodomāju — baigi labie džingli. Parasti pret sevi esmu ļoti kritisks, taču tas tiešām bija labi padarīts darbs.
Kopā saved mūzika
— Vai jūs kopā saveda mūzika?
Āris: — Es toreiz Aizkraukles bērnu un jauniešu centrā mācīju bērniem spēlēt ģitāru, savukārt centra direktore Inga Galvāne labi pazina Sandru. Viņa mūs tā kā pabīdīja tuvāk vienu otram ar domu, ka varētu kopā padziedāt. Sandrai tolaik kultūras namā bija tāda pagrīdes grupiņa “Mīļā meitene”, viņa bija līdere un spēlēja elektrisko ģitāru.
Sandra: — Kad iepazināmies, nepagāja ne nedēļa, un Āris aicināja līdzi koncerttūrē uz Latgales pusi. Abas ar Ingu aizbraucām paskatīties, es pat kopā ar muzikantiem nodziedāju dažas dziesmas. Tā kopā sākām dziedāt un vēlāk izveidojām ģimeni.
Salīdzina ar Rīgu
— Vai dēvējat sevi par aizkraukliešiem?
Sandra: — Ar katru gadu kļūstu lielāka šīs pilsētas patriote. Ikdienā dzīvojot Rīgā un brīvdienās atbraucot uz Aizkraukli, kontrasts kļūst arvien lielāks. Ieraugu kādu sakoptu vietu, kādu jaunu lietu. Aizbraucam uz savu Iļģuciemu un domājam: šausmas, kur mēs dzīvojam! Kā bija bedre ceļa vidū pirms desmit gadiem, tā tur ir joprojām, kļuvusi vēl lielāka. Un neviens neko nedara.
Pirms vairākiem gadiem Aizkrauklē nopirkām vasarnīcu, kur pavadām gandrīz visu vasaru. Man patīk darboties dārzā, bet Ārim patīk tehniskas lietas, viņa vaļasprieks ir arī metālkalšana. Vasarnīcā ir daudz viņa kaltu lietu.
Piedāvāt nav ērti
— Vai varam cerēt uz kādu koncertu arī Aizkrauklē?
Āris: — Gandrīz katru pavasari braucam uz bērnudārzu “Auseklītis”. Lai notiktu plašāki koncerti, vajadzīgs cilvēks, kurš uzņemtos to organizēšanu. Ir grūti pašam rakstīt dziesmas, sagatavot koncertprogrammu un vēl rīkot koncertus. Man ir arī neērti kaut kur zvanīt un pašam sevi piedāvāt. Taču, ja mūs aicinātu, piekristu koncertam arī plašākai publikai. Parasti brāļus Ziemeļus atceras, kad uzkrīt pirmais sniegs vai izlasa par mums kādu rakstu avīzē vai žurnālā. Tad meklē kontaktus. Parasti mūs atminas arī Ziemassvētkos, jo mums ir speciāla svētku programma, arī Jāņiem tāpat.
VĀRDS, UZVĀRDS: Sandra Bula—Ziemele.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1973. gada 17. jūnijs, toreiz Stučka.
DZĪVESVIETA: Rīga, Iļģuciems.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
NODARBOŠANĀS: kultūras centra “Iļģuciems” popgrupas “Ildzēni” vadītāja.
ĢIMENE: vīrs Āris, divgadīgs dēls Gustavs.
VAĻASPRIEKS: darbs dārzā.
VĀRDS, UZVĀRDS: Āris Ziemelis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1960. gada 16. janvāris, Rīga.
DZĪVESVIETA: Rīga, Iļģuciems.
IZGLĪTĪBA: augstākā, Latvijas konservatorijā apgūta masu pasākumu organizatora profesija.
NODARBOŠANĀS: bērnunama “Imanta” popgrupas “7. līnija” vadītājs.
ĢIMENE: sieva Sandra, dēls Gustavs.
VAĻASPRIEKS: metālkalšana, kāda našķa pagatavošana.
