Pirms Latvijas pievienošanās NATO un Eiropas Savienībai Latvijas Ārlietu ministrija reģionālo laikrakstu žurnālistiem organizēja seminārus gan tepat Rīgā, gan izbraukumus uz citām ES valstīm.
Pirms Latvijas pievienošanās NATO un Eiropas Savienībai (ES) Latvijas Ārlietu ministrija reģionālo laikrakstu žurnālistiem organizēja seminārus gan tepat Rīgā, gan izbraukumus uz citām ES valstīm. Tas bija nepieciešams, lai mēs izprastu valsts ārpolitikas galveno mērķu svarīgumu un pārliecinātu iedzīvotājus referendumā balsot par pievienošanos ES. Taču arī tagad, kad Latvija kļuvusi pilntiesīga šo organizāciju locekle, Ārlietu ministrija turpina izglītot žurnālistus. Pērn novembrī un šogad februārī žurnālistiem no dažādiem rajoniem bija iespēja viesoties NATO galvenajā mītnē Briselē. Tikko, 29. martā, apritēja gads, kopš Latvija ir NATO sastāvā.
Sabiedrība nav informēta
Kāpēc šāds brauciens tika organizēts? Ārlietu ministrijas Drošības politikas departamenta Starptautisko operāciju un krīžu noregulējuma nodaļas vecākā referente Guna Krēsliņa skaidro — dažādas iedzīvotāju aptaujas rāda, ka sabiedrība nav informēta, ko īsti Latvijas pārstāvji dara Eiropas Parlamentā (EP) un NATO, ar ko šīs organizācijas nodarbojas. Tāpēc EP deputāti, izmantojot līdzekļus, kas katram deputātam šādam nolūkam paredzēti, ielūdz viesos Briselē dažā-du sabiedrības slāņu pārstāvjus,
arī žurnālistus. Saistībā ar NATO to pašu dara Ārlietu ministrija.
Tikšanās gan ir pārāk īslaicīgas, lai pamatīgi iztaujātu atbildīgās personas, arī atbildes uz jautājumiem, kā vēlāk pārliecinājāmies, ir tik vispārīgas, ka tāpat neko īsti nevar saprast. Uz stratēģisku militāro noslēpumu izpaušanu mēs arī necerējām, bet kā jau žurnālisti kaut ko vairāk, nekā masu medijos pausts, uzzināt gribējām.
Atņem visus žurnālista “ieročus”
Dodoties uz NATO mītni Briselē, cerējām ieraudzīt militāro varenību simbolizējošas ēkas, bet… Nekā tamlīdzīga! Viss militārās alianses Eiropas centra komplekss atgādina vienkāršu blokmāju rajonu, it kā vienuviet būtu uzceltas vairākas tipveida skolas. Ne arhitektūras šedevru, ne mūsdienu debesskrāpju, kuros kompilēts dzelzsbetons, alumīnijs un stikls. Vienkārši, es pat teiktu — askētiski. NATO vadītāji var būt droši — viņiem alianses valstu naudas izšķērdēšanu pašu ērtībām neviens nevar pārmest.
Pie ieejas mums atņem visus žurnālista “ieročus” — fotoaparātus, diktofonus, arī mobilos tālruņus. Paliek tikai bloknoti un rakstāmrīki. Tos, par laimi, izmantot varam, taču patiesībā varētu iztikt arī bez tiem, jo visas lekcijas beidzas ar vienu un to pašu lūgumu: gandrīz neko no dzirdētā presē nerakstīt, neminēt arī amatpersonu vārdus. Esam apmulsuši: kā tad tā — nerakstīt? Kāpēc tad esam šurp braukuši, ko stāstīsim lasītājiem? Plašāks redzesloks, orientēšanās NATO ārpolitikas procesos, prasme paust sabiedrībai pareizu viedokli komentāros — tāda varētu būt galvenā koncepcija, kāpēc esam uz Briseli aicināti.
Kas ir NATO?
Pirms uzzināju, ka pati došos uz NATO mītni Briselē, par šo valstu aliansi biju informēta maz. Nu bija iemesls noskaidrot kaut ko vairāk. Esmu pārliecināta, ka arī daudziem lasītājiem ir pamaz zināšanu par šo organizāciju, tāpēc nedaudz no vēstures.
Kas tad ir NATO? Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO) ir 26 valstu apvienība, kurā dalībvalstis saglabā savu suverenitāti un neatkarību. NATO ir kā forums, kurā dalībvalstis kopīgi apspriežas un pieņem ar to drošību saistītus lēmumus. 1949. gadā NATO izveidoja 12 dibinātājvalstis — ASV, Beļģija, Dānija, Francija, Islande, Itālija, Lielbritānija, Luksemburga, Kanāda, Nīderlande, Norvēģija un Portugāle.
Pēc tam piecās paplašināšanās kārtās aliansei pievienojās vēl 14 valstu: 1952. gadā — Grieķija un Turcija, 1955. gadā — Vācija, 1982. gadā — Spānija, 1999. gadā — Čehija, Polija un Ungārija, 2004. gadā — Bulgārija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Rumānija, Slovākija un Slovēnija.
Galvenais drauds — Padomju Savienība
Alianses līguma parakstīšana 1949. gadā bija unikāls fakts. Tas ne vien samazināja ārējās agresijas risku, bet arī pakāpeniski saveda kopā lielās Eiropas valstis, kuras vēsturiski savā starpā bija bieži karojušas. Tādējādi nodrošināja, ka šo valstu starpā nākotnē vairs neradīsies militāra konflikta risks.
1949. gadā par galveno draudu Rietumeiropas brīvībai un neatkarībai uzskatīja Padomju Savienību, jo tā nepārtraukti bruņojās un vairoja savu militāro potenciālu. Laiku līdz pat 20. gadsimta 80. gadu beigām vēsturnieki dēvē par auksto karu. Aliansei nācās gādāt par atbilstošiem militārajiem spēkiem, lai spētu aizsargāt savas dalībvalstis no jebkuras PSRS vai Varšavas pakta valstu agresijas.
Kopš aukstā kara beigām NATO politika un organizatoriskā struktūra ir būtiski pārveidota, jo mainījušies arī drošības draudi. PSRS vairs nav, toties ir citi pasaules “karstie punkti”, kuri varētu apdraudēt alianses valstu drošību. NATO vadošā loma drošības garantēšanā arvien palielinās, un daudzas partnervalstis vēlas kļūt par NATO dalībvalstīm. Alianse sadarbojas pat ar agrākajiem pretiniekiem.
Kā aiz droša aizsega
Tagad jau vairs it kā nenāktos diskutēt par to, vai Latvijai vajadzēja vai nevajadzēja pievienoties NATO. Protams, vajadzēja! Maza valstiņa, kurai kaimiņos ir viena no pasaules lielvalstīm, bijusī okupante, nevar justies droša, ja to neaizsargā citas lielvalsts “platā mugura”.
NATO dibināšanas dokumenta jeb Vašingtonas līguma būtība ir izteikta 5. pantā: bruņots uzbrukums vienam sabiedrotajam ir jāuzskata par uzbrukumu visiem. Šo pantu pirmo reizi NATO vēsturē aktivizēja 2001. gada 12. septembrī pēc 11. septembra teroristu uzbrukumiem ASV. Jau 4. oktobrī dalībvalstis vienojās, kādā veidā — militāri, juridiski vai finansiāli — palīdzēs ASV kampaņā pret terorismu.
Vienotas armijas nav
Tiekoties ar NATO amatpersonām, interesējāmies arī par alianses bruņotajiem spēkiem un bruņojumu. Patiesībā NATO nav pastāvīgas armijas. Katra dalībvalsts uzņemas individuālas saistības, cik lielus spēkus tā var piešķirt alianses vajadzībām, lai tā varētu veikt militārās operācijas. Līdz brīdim, kad šos spēkus nosūta NATO misijās, tie ir pakļauti nacionālajai virspavēlniecībai. Tikai misijas laikā tie pakļaujas NATO militārajiem komandieriem.
Lai gan NATO nav pastāvīgas armijas, tā spēj mobilizēt 26 sabiedroto militāros spēkus, kuriem ir vienāds ekipējums un kuri ir apmācīti pēc vienādiem standartiem.
Par ieročiem. Kodolieroči NATO, protams, ir — ASV, Lielbritānijai un Francijai. Taču tiem vairs nav iebiedēšanas loma kā aukstā kara laikā. Tagad tie vairāk ir kā vairogs, lai atturētu jebkuru agresoru pat no domas izmantot pret alianses valstīm bioloģiskos, ķīmiskos vai kodolieročus.
Cik maksājam NATO?
Katras valsts finansiālais ieguldījums NATO civilajā un militārajā budžetā ir atšķirīgs. Tas noteikts pēc alianses pieņemtas izdevumu dalīšanas formulas atbilstoši katras valsts lielumam, ienākumiem, iedzīvotāju skaitam.
(Turpmāk vēl)
