Klintaines pagasta “Veltās” dzīvo Rasma un Jānis Kliģi, kuri jau pirms trijiem gadiem nosvinēja zelta kāzas.
Klintaines pagasta “Veltās” dzīvo Rasma un Jānis Kliģi, kuri jau pirms trijiem gadiem nosvinēja zelta kāzas. Taču abi izskatās daudz jaunāki, jo viņos dzirkstī apbrīnojams dzīvesprieks, kas neļauj novecot. Ieklausoties tikai dažās viņu dzīves epizodēs, šķiet, var uzrakstīt pat grāmatu ne tikai par Kliģiem, bet par daudzu klintainiešu likteņgaitām.
Rasmas kundze uzsver, ka viņa nav klintainiete, bet dzimusi stukmaniete. Viņas dzīve sākusies kuplā ģimenē Stukmaņu “Raudupēs”. Jānis, viņa smej, ir iegātnis, jo viņa ģimene dzīvojusi pāri Daugavai — gan Sērenē, gan Seces pagastā. Abi iepazinušies kolhozu dibināšanas laikā, bet līdz tam un arī pēc tam Rasmas un Jāņa dzīvē bijis daudz liktenīga.
— Manas dzīves raibais raksts līdzinās daudziem, tomēr katram cilvēkam ir savs liktenis, divu vienādu dzīvju nav. Esmu kā vēstures grāmata. Atceros, ienāca krievs un aizgāja, ienāca vācietis un aizgāja, atkal ienāca krievs un aizgāja, ienāca Ulmanis… Un katra no varām tautai devusi kaut ko drausmīgu.
Arī skalus atminas
Mēs ģimenē bijām astoņi bērni, tēvam “Raudupēs” bija neliels īpašums. Esmu gulējusi uz salmu gultasmaisa un salmu spilvena, augusi sveču un petrolejas lampas gaismā, vēl pat skalus atceros. Tā mana dzīve sākās, un līdz šai dienai varu teikt — tā bija un ir interesanta.
Vispirms mani aizrāva mācības vietējā pamatskolā, cik jau nu man bija lemts mācīties, un tad sākās darba gaitas,— stāsta Rasmas kundze.
Ganumeitene “Silmačos”
— Vistrakāk klājās vācu laikā, jo mums bija liela ģimene, un vācieši neļāva visiem dzīvot mājās, esot par daudz darbaspēka, un gatavojās sūtīt darbos uz Vāciju. Tad mani un māsu norīkoja strādāt pie saimniekiem.
Šajā apkārtnē mēs bijām vienīgās, kurām bija jāiet pie saimniekiem. Piecus mēnešus vajadzēja iet ganos “Silmačos”. Sēdēju un raudāju, toreiz man bija vienpadsmit gadu. Saimniece baroja labi, iemācīja pļaut un slaukt govis. Rītos bija agri jāceļas un jāizslauc trīs govis. Pusdienlaikā vajadzēja ravēt. Taču biezpienu atēdos visam mūžam.
Zariņu Brencis iemāca dziedāt
Kaimiņos dzīvoja Zariņu Brencis, ar viņu sadraudzējāmies, kaut gan viņš bija par mani dažus gadus vecāks. Viņam bija ļoti sirsnīga māte, un arī pats tāds bija. Abi blēņodamies uzpīpējām alkšņu lapas, taču viņš iemācīja dziedāt skaistas patriotiskas latviešu dziesmas. Un tad mans Brencis krievu laikā pazuda, nesapratu, kur puisis ar māti palika.
Izrādījās, viņus izsūtīja uz Sibīriju. Viņš Pļaviņās pie aptiekas 18. novembrī bija izkāris sarkanbaltsarkano karogu. Meitene, kura viņus nodeva, vēl tagad ir dzīva. Kad Brencis atgriezās no Sibīrijas, viņš man visu izstāstīja.
Kolhoza laikā Brencis Klintainē strādāja par dārznieku. Cik skaistus tomātus viņš audzēja! Viņš bija arī elektriķis. Nu šis jaukais cilvēks jau ir mūžībā.
Arī ģenerāļa vecāmāte pieskata lopus
Otrajā gadā atkal gāju ganos pie citas, arī labas, saimnieces. Toreiz man ganu kaimiņiene bija vecāka tante, kura man iemācīja adīt. Izrādījās, viņa ir Latvijas armijas ģenerāļa Auzāna vecāmāte.
Kopumā man tolaik dzīve tomēr bija grūta, jo mazai meitenei būt projām no ģimenes, svešos ļaudīs, un vēl kara laikā ir briesmīgi. Es biju neaizsargāta un varēju paļauties tikai uz sevi. Apkārt netrūka ļaunu cilvēku, kuri varēja kaimiņus nodot un pat nogalināt.
Briesmīgs bija gan krievu, gan vācu laiks. Vācieši dzīvoja arī “Raudupēs”, taču pret bērniem viņi izturējās labi, cienāja mūs ar šokolādi.
Atstāj vienu govi
— Sākās kolhozu laiki. Kolhozam bija jāatdod graudi, kartupeļi, zirgs un govis. Viss, kas saimniecībā bija, tik vajadzīgs un sūri grūti sarūpēts. Palikām ar vienu govi. Sapulcē vecāki prasīja, lai mūsu lielajai ģimenei atstāj otru gotiņu, bet toreizējais kolhoza priekšsēdētājs atteica: “Kas bērnus taisīja, lai baro!”.
Es tā raudāju, ka mana sirds no rūgtuma par netaisnību sāpēs bija gatava pārplīst.
Manas patstāvīgās darba gaitas sākās kā elektriķa palīdzei. Elektrību mums vilka no Aiviekstes. Toreizējā Stukmaņu pagasta katru māju esmu apstaigājusi divreiz gadā, un toreiz mūsu pagasta teritorijā bija vismaz puse tagadējā Aiviekstes pagasta. Kāpēc klintainieši neprasa savu veco teritoriju atpakaļ?
Darbs likās interesants, apguvu visus knifus. Tantēm pat gludekļus laboju. Taču, galvenais, iepazinu cilvēkus. Zināju, kur katrā sētā ir elektrības skaitītāji, kā cilvēkiem veicas kolhoza un mājas darbi. Tas bija ļoti grūts laiks.
Izsūtīšanas laikā represēto sarakstus veidoja viens krievu tautības kapteinis Semerikovs un vietējā pagasta sekretāre. No mūsu dzimtas, paldies Dievam, nevienu neizveda, — teic “Veltu” saimniece.
Romantiska iepazīšanās
Rasma ar Jāni iepazinās, kad viņu kā traktoristu no Kokneses MTS atsūtīja klintainiešiem uzart zemi. Jānis savulaik strādāja Secē, Liepkalnē, Iršos un arī citās vietās. Tolaik viņu bieži sūtīja uz dažādiem pagastiem, kur vajadzēja palīdzēt apstrādāt zemi. Dienā traktoristam nācās uzart ap sešiem hektāriem zemes.
— Tas bija kā dziesmā “Mēs tikāmies martā” — romantiski, jo ātri viens otrā ieskatījāmies. Toreiz bija vēl dziļāka ziema nekā šogad. Sievietes raka sniegu, un mums palīgā atbrauca skaists, brašs traktorists. Man viņš uzreiz iepatikās, — smejas Rasmas kundze.
Nevajag līgavas kleitu un pušķi
Jāni un Rasmu salaulāja bez baltās kleitas, līgavas pušķa un vedējpāra. Viņi ienāca ciema padomē, un tās priekšsēdētājs Gredzentiņš jauno pāri arī sareģistrēja.
Jaunie kopdzīvi sāka “Raudupēs”, un viņiem gandrīz nekas nepiederēja. Kad pēc laika no Rasmas dzimtajām mājām jaunlaulātie gāja projām, viņi līdzi paņēma tikai nelielu koferīti ar nedaudzajām mantām.
— Jānim par šiem gadiem saku paldies. Es visu mūsu kopdzīvi nezinu, ko nozīmē no rīta celties un ieiet aukstā virtuvē, jo Jānis vienmēr ceļas pirmais un iekurina plīti.
Dzīvē visādi gājis, mēs abi kopā strādājām, un īpaši “raibi” bija kolhoza pirmie gadi. Mēs abi ar Jāni pat vienu laiku bijām traktoristi. Jūs nevarat iedomāties, cik skaisti ir agrie rīti, kad jādzen pirmā vaga, un kā smaržo tikko uzarts tīrums… Toreiz mūsu mīlestība varbūt nemaz tik liela nebija, taču, diendienā kopā būdami, tā viens pie otra pieradām, ka citādu dzīvi nevarējām iedomāties.
Vīrs neko neliedz
Mainījās priekšnieki un partijas sekretāri. Daži, ja ko pateici pretī, skaidri pajautāja — vai “ilgojamies” pēc Sibīrijas? Kolhoznieki maz nopelnīja, smagi strādāja, bet arī priecāties prata, — atceras Rasmas kundze.
Kad radās izdevība, Kliģi nopirka “Veltas”, vecu māju, kuru paši uzbūvēja no jauna. Viņiem, kā visiem kolhozniekiem, bija pushektārs zemes un lopi kūtī. Bija darbs kolhozā un atbildība. Jānis pret traktoru izturējās kā pret savu īpašumu, saudzēja un arī remontēja, ja akmeņainos laukos gadījās kaut ko salauzt.
— Tagad reti kuram ir tāda atbildība, īpaši, ja tehnika pieder saimniekam, nevis pašam arājam, — uzskata Jānis Kliģis.
— Gadi steidzas, taču ar Jāni satiekam tikpat labi kā jaunībā. Viņš man nekad neko neliedz, — tā Rasmas kundze.
Uzdāvina sev moskviču
Kad Rasmas kundzei tuvojās 40 gadu jubileja, bija skaists pavasaris, jo viņa dzimusi 17. maijā. Pirms jubilejas viņa par 30 kapeikām nopirka loterijas biļeti, un tieši dzimšanas dienā bija izloze, kurā jubilāre laimēja automašīnu “Moskvič”.
Cik liels visiem bija pārsteigums! Viens no ģimenes kopīgiem sapņiem Kliģiem taču bija vieglā automašīna! Un tiesības vadīt gan auto un motociklu, gan traktoru Rasmai un Jānim jau bija.
Ar milzu sajūsmu viņa brauca izvēlēties auto un bija apmierināta, ka pat krāsas ir dažādas — kādu vēlies, tādu ņem. Ilgi Kliģu ģimenei šis auto kalpoja, līdz to pārdeva un nopirka citu. Kliģiem bija arī vairāki motocikli. Rasmas kundze daudz brauca gan pa Latviju, gan ārzemēs. Jānis savukārt ceļojumos devās ar lidmašīnu.
Skaisti dzīvots
Kliģu meita Jolanta ir skolotāja, bet divi viņas bērni — Didzis un Madara — ir muzikāli apdāvināti, un vecvecākiem par to liels prieks.
— Dzīve grūta, bet skaisti dzīvota. Arī pa glāzei liķiera un šampanieša izdzerts, teātris spēlēts, dziedāts un raudāts, mīlēts un ciests. Bijis viss, kas cilvēkam dzīvē vajadzīgs.
Ja tā nebūtu, šodien mums nebūtu draugu un atmiņu. Dzīvosim un turēsimies savā zemē, savās mājās, cik būs lemts, — optimistiska ir Rasmas kundze.
