Svarīgi ir mēģināt

Latvijā sākusies pieteikšanās Ēnu dienai. Apbrīnoju šodienas jauniešu iespējas, kādas manā laikā ne tuvu nebija. Es savā jaunībā labākajā gadījumā vasarā strādāju kādā lauku brigādē vai konservu cehā. Toreiz iemācījos atbildību par padarīto, zināju, cik grūti nopelnīt pirmos simts rubļus. Šodien katrs var iejusties pat ministra vai Valsts prezidenta “ādā”. Neizprotu to jauniešu vēlmi, kuri izvēlas ēnot augstos amatos esošās amatpersonas. Labākais, ko viņi šajā ēnu dienā iegūst, ir skaistas bildes, ar kurām padalīties sociālajos tīklos. Nesen bija iespēja jaunieti iepazīstināt ar darbu IT jomā. Ja jaunietis ikdienā daudz laika pavada pie datora, spēlējot datorspēles, tas nebūt nenozīmē, ka viņš savu nākotni vēlētos saistīt ar digitālajām tehnoloģijām. Par to pārliecinājos arī šajā reizē. Gara diena pavadīta kolektīvā, kur vīri risina sarežģītas problēmas, saistītas ar datortīkliem, atbildot uz klientu zvaniem, bija pietiekama, lai viņš saprastu – tas nav mans. Tieši tāpēc tagad tiem, kas vēl sēž skolas solā, vajadzētu ielikt sevi visdažādākajos apstākļos, izbaudīt visplašāko profesiju spektru. Tas nekas, ja desmit vietās viņš pateiks — nē, tas nav mans. Zemapziņā izveidosies sapratne par to, kas ir tā vienpadsmitā lieta, kura aizraus.

Tieši tādēļ šāda “ēnošanas” pieredze ir ārkārtīgi noderīga — jauniešiem ir iespēja ieraudzīt gan ikdienišķo rutīnu, gan reālos mīnusus un plusus ļoti atšķirīgās profesijās.

Tajā pašā laikā mēs, pieaugušie, varam būt tie, kas atver durvis un parāda “lauka” īsto seju. Tas var būt jebkas: strādāt restaurācijā, lai smalki izkoptu garšas izjūtu, asistēt topošajiem inženieriem praksē, lai izprastu tehniskās lietas. Arī es žurnālistikā ienācu, mācoties no kolēģiem. Kopā braucot, uzdrošinoties, dažkārt arī piespiežot sevi darīt to, ko negribas. Ir nenovērtējami saprast, ka aiz katras, pat šķietami stilīgas darba dienas stāv arī milzīgs pienākumu blāķis, termiņi un atbildība.

Ja skatāmies oficiālākus datus, “Junior Achievement Latvija” pētījumi rāda, ka Ēnu dienā katru gadu piedalās tūkstošiem jauniešu, kas liecina, ka interese par šo formu aug. Tiesa, šie pētījumi arī rāda, ka liela daļa jauniešu pēcāk maina savus sākotnējos priekšstatus par izvēlēto nozari — pozitīvā vai ne tik pozitīvā virzienā. Taču galvenais, ka viņi kaut ko saprot, kaut ko atklāj. Un šis uzzināšanas un “īstā ceļa” meklēšanas process ir daudzkārt vērtīgāks par jebkādām vienreizējām fotogrāfijām, pat ja tās ir ministra kabinetā.