Lieldienas saistītas ne vien ar olām un zaķiem, bet arī ar pūpoliem. Vallietes Sandras Morkunes dārzā aug pūpolvītols, kurš ir vienā vecumā ar viņas meitu. Šajās mājās pieredzēts arī kāds brīnums — vista, kura dēj zilas olas.
Lieldienas saistītas ne vien ar olām un zaķiem, bet arī ar pūpoliem. Vallietes Sandras Morkunes dārzā aug pūpolvītols, kurš ir vienā vecumā ar viņas meitu. Šajās mājās pieredzēts arī kāds brīnums — vista, kura dēj zilas olas.
Vaļasprieks, ne bizness
“Man ir vistas, taču olu nav,” smej Sandra Morkune. “Šogad Lieldienu nedēļa ir tik auksta un ziemīga, kādu savā mūžā atceros pirmo reizi. Ir bijuši pavasara saulgrieži ar ziedošām sniegpulkstenītēm un zilajām vizbulītēm, taču šis pavasaris pārsteidz ar pretējo. Aukstā laikā vistas ārā netiek un arī olas negrib dēt.” Sandras kundzes kūtī ir ap 70 vistu, taču šajās Lieldienās viņām ne prātā nenāk pacensties — ja jau nav īsta pavasara un pastaigu brīvā dabā, arī dēšana pagaidīs!
“Vēlāk olu būs tik daudz, ka pietiks pašiem un citiem, taču Lieldienām olas būs vien jāpērk,” saka saimniece. Viņa atklāj, ka vistkopība ir viņas vaļasprieks, nevis bizness. “Man patīk putni, viņi ir tik mīksti un pūkaini,” saka Sandras kundze. “Ja ir sava labība, vistas var audzēt, taču, ja barība jāpērk, tas ir dārgs prieks, un par peļņu tad nevar būt ne runas.”
Neparasto aiznes vanags
Vai esat kādreiz dzirdējuši, ka vistas dēj zilas olas? Tā patiešām notiek ne tikai Lieldienās — apstiprina Sandra Morkune. “Pērn mums bija vista, kura dēja zilas olas,” stāsta viņa. “Vecumniekos nopirku debeszilas olas, un vista izperēja cālēnus, tā tikām pie diviem “Arakānu” šķirnes putniem. Pagājušajās Lieldienās iekrāju vairākas zilas olas. Ļoti izdevīgi, jo tās Lieldienās nav jākrāso, vien jāizvāra.”
Vasarā zilo olu dējēju aiznesa vanags, tagad vistu pulkā palicis vien “Arakānu” šķirnes gailis, kurš izceļas ne vien ar izskatu, jo viņam nav astes, bet arī ar tieksmi iekaustīt cilvēkus.
Nu Morkunu ģimenei Lieldienās olas atkal jākrāso. Gan sīpolmizās, gan apgleznojot, izmantojot parafīnu.
Pašai savs pūpols
Vai šajās mājās kāds tic, ka Lieldienās olas atripina Lieldienu zaķis? “Lai gan bērni jau tik lieli, ka pasakām vairs netic, taču vēl aizvien tradīcija ir olu meklēšana Lieldienu rītā,” saka saimniece. Divpadsmit gadu vecā Samanta tikai dziļdomīgi pasmaida, sak”, kas tad nezina, kurš tās olas paslēpis!
Samantai ir pašai savs Lieldienu simbols — pūpolvītols. To māmiņa iedēstīja, kad meita piedzima. Tagad koks vairākkārt pāraudzis savu vienaudzi un ik pavasari pretī saulei rieš tūkstošiem baltu pūku vaidziņu.
“Pūpolvītols nemēdz ieaugt no zariņiem, pat ja tiem vāzē izdīgst saknes,” saka Sandras kundze. “Zemē vajag iedzīt paresnu pūpolkoka mietu vai zaru cilvēka augumā, tikai tad no tā izaugs spēcīgs dzinums. Šis augs nav prasīgs, tam īpaši apstākļi vai kopšana nav nepieciešama — iestādi un vari aizmirst.”
Svinības jāatliek
Šīs Lieldienas Morkunu ģimenē būs īpašas, jo šogad tieši Lielajā Piektdienā ir Sandras kundzes dzimšanas diena. “Vecāmāte piekodināja, ka šajā dienā nekādus svētkus svinēt nedrīkst, tādēļ svinības būs dažas dienas vēlāk,” atklāj jaunā sieviete.
