Aizkrauklietis Uldis Priednieks ir viens no tūkstošiem latviešu, kurus izsūtīja 1949. gada 25. martā. Uldi varasvīri paņēma no Vecogres pamatskolas 5. klases mācību stundu laikā un izsūtīja uz Sibīriju kopā ar māti un diviem jaunākiem brālīšiem.
Aizkrauklietis Uldis Priednieks ir viens no tūkstošiem latviešu, kurus izsūtīja 1949. gada 25. martā. Uldi varasvīri paņēma no Vecogres pamatskolas 5. klases mācību stundu laikā un izsūtīja uz Sibīriju kopā ar māti un diviem jaunākiem brālīšiem.
Karš visu noposta
— Mana dzimtā puse ir bijušā Cēsu apriņķa Ogres pagasts. “Priedniekos”, kurus savulaik uzbūvēja tēvs, tagad vairs nav ne māju, ne saimniecības ēku, tikai no tēva mantotie 60 hektāru zemes. Dzīvojām apmēram desmit kilometru no Ērgļiem, un tur Otrā pasaules kara pēdējā vasarā risinājās asiņainas kaujas.
Mājas dedzināja un spridzināja gan krievi, gan vācieši. Arī mana tēva saimniecību kauju laikā nopostīja. Pirmā nodega kūts, sadega arī viens zirgs, — stāsta Uldis Priednieks.
Aizved vectēvu un krusttēvu
Priednieku dzimtu sāka represēt jau 1941. gadā. Toreiz Uldim bija pieci gadi. Viņš atceras, kā 14. jūnija naktī tēvs ar māti klusu sarunājās — visur valdot dīvains nemiers, un cilvēki slēpjoties.
Tonakt arestēja Ulda vectēvu un krusttēvu — mātesbrāli. Vecmāmiņa ciemojās pie meitas “Priedniekos” un no izvešanas izvairījās, bet viņas vīru un dēlu aizveda.
Bēg no krieviem
Kad krievi 1944. gada vasarā cīnījās Ērgļu apkaimē, Ulda tēvs jau bija iesaukts vācu armijā. Mājās palika māte un Uldis ar brāli Arvīdu, kuram bija tikai pāris gadiņu. Kad fronte tuvojās, kaimiņi Pļaviņi kravāja mantas, lai dotos uz Kurzemi, un aicināja arī “Priednieku” saimnieci Ievu ar mazajiem puikām un vecmāmiņu braukt līdzi. Tā Priednieku ģimene pameta savas mājas un devās bēgļu gaitās.
— Mēs no krieviem ļoti baidījāmies, jo vācu laikā bijām daudz lasījuši un arī radio dzirdējuši par viņu zvērībām Baigajā gadā. Pat man, vēl mazam zēnam, iedomājoties, ka mūsu ģimene varētu nonākt krievu gūstā, rokas drebēja, — atceras Priednieka kungs.
Liktenīgā izglābšanās
Kopā ar kaimiņiem Priednieki aizkūlās līdz Liepājai. Tur viņi satikās ar ievainoto tēvabrāli Arvīdu Nusbergu. Visus ievainotos bija nolemts evakuēt uz Vāciju. Tēvabrālis ļoti gribēja, lai viņi visi tiktu vienā kuģī, taču liktenis tā nebija lēmis.
— Kad tagad pārdomāju savu mūžu, saprotu, ka Dievs mani un visu ģimeni ir vadījis pēc sava prāta. Mēs plānojām vienu, taču notika pavisam kas cits. Arī toreiz Liepājā.
Mēs netikām kuģī kopā ar ievainoto tēvabrāli. Un labi vien bija, jo kuģi sabombardēja krievu lidmašīnas, un tas nogrima. Mūsu radinieks izglābās, jo grimstošajam kuģim steidzās palīgā citi, taču simtiem cilvēku noslīka jūras viļņos. Ja mēs tur būtu, arī būtu pagalam, jo māte, kura toreiz gaidīja trešo bērniņu, viena nespētu glābt divus bērnus.
Par šiem notikumiem tēvabrālis, kuram novembrī būs simt gadu, uzrakstīja grāmatu “Atmiņu zīmējumi”, — stāsta Priednieka kungs.
Šajā grāmatā ir epizode, kurā autors raksta, kā ļaudis glābušies no grimstošā kuģa. Kādam ievainotajam, kurš jau bijis glābšanas laivā, sieva no kuģa metusi bērnu, bet netrāpījusi, un mazais iekritis ūdenī. Sieviete izmisumā tūlīt metusies bērnam pakaļ…
Aizbrauc uz Vāciju
Priednieki uz Vāciju laimīgi aizbrauca ar citu kuģi. Vācijā viņiem sākās dzīve nometnēs, jo tolaik šī zeme bija pārpilna bēgļiem, kuri muka no krievu karaspēka. Par tēvu nekādu ziņu viņiem nebija, taču ģimene saņēma nelielu pabalstu, jo tēvs bija vācu armijā.
Vēlāk ģimene iekārtojās mazā mājiņā Elbas labajā krastā. Līdz tam 1944. gada novembrī grūtos apstākļos Priednieku Ievai piedzima trešais dēls Jānītis. Visu laiku viņi turējās kopā ar kaimiņu dzimtu.
Vācijā ārstējās Ulda tēvabrālis, un Arvīds Nusbergs radiniekiem rakstīja vēstuli, lai viņi dotos pie sabiedrotajiem uz Elbas kreiso krastu, bet Priednieki vēstuli nesaņēma. Dažu dienu laikā Elba kļuva par robežupi starp krievu un sabiedroto karaspēku. Tie, kuri gribēja palikt pie amerikāņiem, no Elbas labā krasta ar steigu devās uz kreiso.
Paliek austrumu zonā
Un atkal liktenis ar Priednieku ģimeni izrīkojās pa savam. Viņi netika līdz tiltam, tur jau stāvēja krievu karavīri, un daudzi bēgļi upi šķērsot vairs nevarēja, palika krievu pusē. Un tad Uldis redzēja daudz — sākot ar izvarošanām un beidzot ar zādzībām. Arī Uldim krievu karavīri atņēma no mājām līdzvesto velosipēdu.
Tad Priedniekiem un kaimiņiem jaunā vara iedeva divus pajūgus un lika braukt austrumu virzienā. Krievu ieņemtie apgabali bija tukši, bez cilvēkiem, mājas izpostītas, daudzās bija palikuši pat uzklāti galdi. Saimnieki bija nošauti vai lielā steigā aizvesti.
Atgriežas Latvijā
Tajā pašā laikā no Vācijas jau izveseļojies uz Kurzemes katlu devās Arvīds Nusbergs. Pēc vācu armijas kapitulācijas viņš nokļuva filtrācijas nometnē un vēlāk Vorkutā.
To visu stiprais vīrs izturēja un atgriezās dzimtenē. Nu uzrakstīta grāmata, un pašam jāgaida 100 gadu jubileja.
Līdz sātam biezpienu un kartupeļus
Braucot pajūgos daudzus simtus kilometru, abas ģimenes nokļuva līdz kādai dzelzceļa stacijai, un tur viņus ievietoja lopu vagonos. Uldis, vēl zēns būdams, interesējās par visu, kas apkārt. Pēc laba laika bēgļi nokļuva Pļaviņās.
Ulda sapnis bija līdz sātam pieēsties Latvijas biezpienu un kartupeļus. Tas zēnam arī izdevās, jo ģimene ciemojās pie paziņām. “Priednieki” bija nopostīti, tāpēc visi apmetās pie radiem.
Atkal lopu vagoni…
— 1949. gada 25. martā atkal kopā ar kaimiņiem bijām lopu ešelonā. Mani paņēma no skolas sola. Izsūtīja, kaut nekādas mantas jau vairs mums nebija. Arī par tēvu no Kurzemes katla nebija nekādu ziņu.
Palīdzēja “labi” cilvēki no pašu pagasta, kurus pazinām. Viens no viņiem, modinādams brāli Arvīdu, sacīja: “Puis, celies augšā, taisies ceļā!”. Lai nu Dievs viņiem šo izsūtāmo sarakstu veidošanu piedod. Tomēr man visu dzīvi ik pa laikam nedod miera jautājums — kā padomju varai varēja kaitēt trūcīga triju mazu bērnu māte? Un kāds labums no mums bija Sibīrijas nabadzīgajam kolhozam, kurā nokļuvām? Spēcīgu vīru taču ģimenē nebija, — neizprot represētais.
“Izbauda” Sibīriju
Priednieku dzimta nokļuva Tomskā, vispirms lēģerī visi gaidīja, līdz atkūst Obas upe. Tad pa to viņus aizveda uz Koževņikovas rajona Novosergejevkas sādžu un izmitināja pie vietējiem iedzīvotājiem.
Viņi bija laipni, bet trūcīgi. Visi dzīvoja vienā istabā, gulēja uz grīdas, cieta badu, jo arī krieviem nekādu ziemas krājumu nebija. Kad nokusa sniegs, staigāja pa rudenī novāktajiem kartupeļu laukiem un lasīja pārpalikušos sasalušos bumbuļus.
Ieva Priedniece strādāja lauku brigādē, bet Uldis bija aitu gans.
Mācās ļoti labi
Rudenī zēns sāka mācīties vietējā skolā, kur viņu uzņēma 4. klasē, jo Uldis slikti zināja krievu valodu. Tomēr viņš bija tik cītīgs, ka jau pirmā pusgada beigās Uldi ieskaitīja 5. klasē, un pamatskolu viņš beidza ar labām sekmēm.
Zinātkārais jaunietis beidza arī vidusskolu, kura bija 30 kilometru attālumā no sādžas. Vidusskolas atestātā bija tikai viena laba atzīme, pārējās — teicamas. Uldis bija pelnījis sudraba medaļu, taču viņam kā represētajam to nepiešķīra.
Tālāk Uldis studēja Tomskas Politehniskajā institūtā, Elektroenerģētikas fakultātē. Tajā laikā ar sūtījumiem dēlam palīdzēja arī tēvs, kurš dzīvoja Talsos un tur arī
sagaidīja ģimeni atgriežamies no Sibīrijas. Tas notika 1957. gadā, Uldis vienīgais palika Tomskā, jo institūtu absolvēja 1960. gadā.
Trīs gadus pēc institūta beigšanas jauno inženieri norīkoja darbā Angarskas elektrostacijā. Tur viņš satika savu nākamo sievu Fainu. Viņi apprecējās, tur piedzima dēls Ēriks. Otrs Priednieku dēls Andrejs pasaulē nāca jau Latvijā, Aizkrauklē.
Paldies mātei
— Sibīrijā es atradu savu dzīves laimi — Fainu, ar kuru saticībā un cieņā esam nodzīvojuši daudzus gadus. Viņa labi runā latviski, iepazinusi mūsu tautas tradīcijas, ir laba māte un vecmāmiņa. Mums ir sava māja, pie mums svētkos pulcējas radi un draugi, kuri iegūti, strādājot Latvijas energosistēmā.
Skrīveru kapsētā nu dus tēvs, māte un jaunākais brālis Jānis, kurš noslīka.
Visvairāk es apbrīnoju savu māti, kura mūs, mazus un nevarīgus, pa kara ceļiem un Sibīrijā prata nosargāt, pabarot ar to mazumiņu, kas bija, lai mēs nenomirtu badā. Viņa daudz strādāja, lai es varētu mācīties.
Par to var uzrakstīt grāmatu. Man, jaunam zēnam, toreiz daudz kas bija nesaprotams. Tikai tagad, visu atceroties, esmu pārliecināts, ka par savu dzīvi abiem ar brāli jāpateicas mātei, — teic Uldis Priednieks.
