Laikrakstā “Staburags” 2004. gada 4. novembrī un šī gada 29. janvārī publicēti raksti, kur cilvēki no malas cenšas lemt par īpašnieka — Sunākstes evaņģēliski luteriskās draudzes — zemes apsaimniekošanu.
Laikrakstā “Staburags” 2004. gada 4. novembrī un šī gada 29. janvārī publicēti raksti, kur cilvēki no malas cenšas lemt par īpašnieka — Sunākstes evaņģēliski luteriskās draudzes — zemes apsaimniekošanu.
Nekad un nekur neesmu lasījis tādu rakstu sēriju, kur kāds censtos gandrīz ar varu piespiest īpašnieku iznomāt zemi. Par šo pašu jautājumu ir bijuši raksti abos Jēkabpils rajona laikrakstos un pat “Latvijas Avīzē”.
Katrs īpašnieks var rīkoties ar savu zemi, kā vēlas, noteikt pats, kam to iznomāt. Šādi “padomdevēji” atgādina austrumu līdzību — vai tu ved ēzeli pavadā, vai sēdi viņam uz muguras, vai pats nes viņu uz muguras — vienmēr atradīsies kāds, kas iebildīs. Tā arī šajā gadījumā — īpašnieks, Sunākstes draudze, meklē visizdevīgāko variantu, kā apsaimniekot savu īpašumu un gūt no tā ienākumus. Sunākstes baznīcai, 19. gadsimta arhitektūras piemineklim, kuras 175 gadu iesvētes jubileju svinējām 2004. gada 17. oktobrī, nepieciešams remonts. Arī mācītājam draudze nemaksā algu, jo spēj atlīdzināt tikai ceļa izdevumus.
Taču cienījamais Asara kungs, pamatojot tikai ar to, ka viņa zemes īpašums ir blakus Sunākstes draudzes zemei, ar publikācijām laikrakstos mēģina panākt, lai draudze savu īpašumu iznomā viņam. Viņam un nevienam citam. Kāpēc?
Lasot publikācijas, redzu, ka Asara kungs Sunākstes draudzei sola zelta kalnus un piena upes ķīseļa krastos, ja draudze zemi iznomās viņam. Bērnu rotaļu laukums, izjādes ar zirgiem, braukšana ar laivām… Vilinoši! Taču Jēzus saka: “Pēc viņu augļiem būs jums tos pazīt.” Cienījamā Asara kunga projekta realizēšana Sunākstes bērnudārzā savulaik diemžēl neizdevās, un neiesniegtais biznesa plāns draudzi brīdina būt piesardzīgai. Izpostīt ir viegli, taču atjaunot grūti.
Kāds draudzes loceklis sacīja, ka Latvijas neskarto dabu pēc atpūtas no padomju laika kolhozu “pārķimizācijas” atkal sagraus. Arī es, bijušais rīdzinieks, vasarā Sunākstes draudzes īpašumā jūtu Dieva radītās dabas burvību. Kāpēc ļaut to sabojāt?
Sunākstes baznīcu ceļā no Daudzevas uz Viesīti norāda ceļa zīme “Sunākstes luterāņu baznīca”. Apmēram divu kilometru garumā uz baznīcu vedošā ceļa abās pusēs visas mājas ir neapdzīvotas, bez logiem un durvīm. Vakarblāzmā baismīgs skats… Kāpēc šo māju atjaunošana neinteresē ne Asara kungu, ne kādu citu uzņēmēju?
Ja es šādā veidā — ar žēlošanos avīzēs — pieprasītu Asara kungam vai kādam citam piederošu īpašumu iznomāt man, droši vien mani uzskatītu par jukušu. Taču avīzes labprāt publicē ne tikai Asara kunga, bet arī citu cilvēku norādījumus, kā Sunākstes draudzei rīkoties ar savu zemi. Varbūt šī kāre pēc draudzes īpašuma norāda, ka tur ir neatklātas zelta atradnes vai nafta?
Ne Asara kungs, ne Jaškovas kundze (publikācija “Staburagā” 2005. gada 29. janvārī) nav Sunākstes draudzes locekļi. Kas viņiem liedz iestāties draudzē un tad piedalīties lemšanā, ko iesākt ar kopīgo īpašumu?
Apustulis Pāvils saka: “Bet viss lai notiek pieklājīgi un kārtīgi.” Kad ārpus draudzes esoši cilvēki cenšas lemt par draudzes īpašuma apsaimniekošanu, ievietojot publikācijas laikrakstos, nekādu kārtību un elementāru pieklājību tur nesaskatu.
