Vēršos pie jums kā pie Aizkraukles pilsētas patriotiem. Esmu tēlniece Dzintra Jansone. Pirms daudziem gadiem toreizējā Stučkas pilsētas izpildkomiteja pasūtīja man darbu ar skaistu ieceri “Jaunība”.
Vēršos pie jums kā pie Aizkraukles pilsētas patriotiem. Esmu tēlniece Dzintra Jansone. Pirms daudziem gadiem toreizējā Stučkas pilsētas izpildkomiteja pasūtīja man darbu ar skaistu ieceri “Jaunība”. Ideja: izlaiduma rītā saullēktā vēl balles kleitās, bet basām kājām, rasotā zālē izskrējušas meitenes. Plīvo drānas un mati. Prieks, laime — visa dzīve priekšā! Darbu bija iecerēts izliet bronzā un novietot Daugavas krastā — jaunajai pilsētai par godu. Darbu es izveidoju. Tajā laikā bija noslēgts trīspusējs līgums starp pilsētu, kombinātu “Māksla” un mani, darba autori. Es arī saņēmu atlīdzību par veidošanu. Kompetenta Mākslas padome darbu pieņēma, un tika nolemts to izliet bronzā.
Taču tad sākās trakie juku laiki, milzīgā inflācija un problēmas tautas dzīvē, un pilsētai nebija līdzekļu, par ko šo darbu realizēt materiālā — bronzā. Ja pameklētu arhīvos, droši vien atrastu to apstiprinošus dokumentus. Pa šiem daudzajiem gadiem arī mana līguma pirmā puse nav saglabājusies. Ir tikai vienošanās par darba izpildi bronzā. Jau pirms vairākiem gadiem es vērsos pie pilsētas vadības, bet konkrētu atbildi nesaņēmu. Kad kombinātu “Māksla” likvidēja, manu darbu sagrieza gabalos un salika kastēs, un, ja es laikus nebūtu pamanījusi, tas, iespējams, būtu izmests. Un tā visus šos gadus es kā cāļumāte “staipīju” šos 3,5 metrus augstos, tonnām smagos darbus sev līdzi, jo nespēju tos ne kaut kur atstāt, ne aizmirst. Tie taču bija mani “bērni”!
Arī mani dzīve ir kārtīgi mētājusi, es vairs nedzīvoju Rīgā, darbnīca ir manās lauku mājās Mālpils “Podiņos”, kur mīt arī manai sirdij tik mīļās “trīs kazas zaļā pļavā”, kā es vēl aizvien saucu savas meitenes. Kāds liktenis tām lemts? Tagad, kad tauta pamazām sāk atgūties, kaut lēnām, dzīve tomēr sāk iet augšup, vai mēs visi kopā nevarētu uzdāvināt pilsētai tās iedzīvotāju iecerēto simbolu — jaunību, brīvību? Garajos gados darbs ir ļoti cietis, taču saglābjams, un es to izdarīšu, kaut gan, ja tas netiks izliets bronzā, tas agri vai vēlu aizies bojā, jo ir veidots tikai ģipsī. Turklāt par veidošanu vairs nav jāmaksā ne simti, ne tūkstoši latu, jo darbs padarīts, aizmirsts un atrasts — tikpat kā par velti no jauna uzdāvināts! Varbūt tomēr būtu vērts par to padomāt?
***
Fakts. 1986. gada 26. septembrī līgumu noslēguši lietišķās mākslas kombināta “Māksla” direktors V. Veišterts un Stučkas pilsētas TDP izpildkomitejas priekšsēdētājs M. Holsts. Līguma summa — 52 372 rubļi, izpildes laiks — 1988. gada 31. decembris.
