Dainis Īvāns mums ir kā leģenda, viņa rakstīto vārdu cilvēki ievēro un tam uzticas. Jau labu laiku Dainis Īvāns aktīvo žurnālistiku nomainījis ar darbu pašvaldībā — Rīgas domes Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas priekšsēdētāja amatā.
Dainis Īvāns mums ir kā leģenda, viņa rakstīto vārdu cilvēki ievēro un tam uzticas. Jau labu laiku Dainis Īvāns aktīvo žurnālistiku nomainījis ar darbu pašvaldībā — Rīgas domes Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas priekšsēdētāja amatā. Rīgas domē viņš ievēlēts arī 12. martā. Tomēr vairums viņu vērtē vairāk kā žurnālistu, nevis politiķi.
— Kāds ir darbs Rīgas domē?
— Noteikti interesantāks nekā valdībā, jo Latvijas galvaspilsēta ļoti strauji attīstās. Rīgā samērā ātri jāpieņem lēmumi un dinamiski jāseko visam līdzi. Tas ir komandas darbs. Rīgā divas reizes gadā notiek konkurss, kurā ik reizi piesaka 260 projektu ar lielu naudas pieprasījumu. Tad ir jāizvēlas, kurus atbalstīt. Līdz šim nevarējām organizēt starptautiskas mākslas izstādes, jo Rīgā nebija piemērotas zāles. Tādu telpu atradām Rātsnamā. Man kā Kultūras komitejas vadītājam kopā ar deputātiem izdevās panākt, ka tur nespēlē boulingu, bet ir izstāžu zāle. Februārī to svinīgi atklājām. Rīga noteikti var lepoties ar Nacionālo teātri. Esmu gandarīts, ka arī es piedalījos tā atjaunošanā.
Pielāgo savam viedoklim
— Jūs kā žurnālists, strādājot pašvaldībā, it kā esat nonācis “barikāžu otrā pusē”?
— Patiesībā tā tas ir, tomēr neesmu mainījis savu darbības sfēru un joprojām esmu kultūras lauciņā. Darbs pašvaldībā palīdz saprast, ka viss nav tikai melns vai balts, kā dažkārt iedomājamies. Man kā žurnālistam ir interesanti vērot procesu iekšienē. Presē vajadzēja strādāt ar lielu informācijas daudzumu un bieži vien nebija laika tajā visā iedziļināties. Arī tagad redzu, ka žurnālistu viedokļi par daudziem jautājumiem dažkārt ir vienpusēji, nepārbaudīti un tendenciozi. Tomēr es to uztveru bez asām emocijām, jo atceros, kādos apstākļos pats strādāju. Tagad gan zinu — ja atgriezīšos aktīvajā žurnālistikā, vairāk pārdomāšu, ko saku, nemēģinot visu pielāgot savam viedoklim.
— Cilvēku attieksme pret žurnālistu ir citāda nekā pret politiķi?
— Joprojām dominē uzskats, ka valsts pārvaldē vai pašvaldībās strādā nelieši. Gribu iebilst, jo pat tam, kurš grib iegūt labumu sev, piemīt arī godkāre kaut ko izdarīt sabiedrības labā. Tādējādi tevi ievēro. Nemitīga politiķu nonievāšana noved pašu sabiedrību strupceļā. Ja kādu nepārtraukti lamā, viņam nav motivācijas darīt kaut ko labu. Politikā nekas nemainīsies, ja nemainīsies pati sabiedrība. Cilvēki ir ļoti kategoriski un neiejūtīgi cits pret citu. Piemēram, piedalījos sēdē, kurā lēma par pieminekli represētajiem. Vienu brīdi domāju, ka tauta tūlīt var aiziet bojā, jo represēto apvienība nevarēja vienoties par vienu pieminekli! Tas pats notiek sabiedrības un politiķu attiecībās. Abas puses strīdas un apvaino cita citu gluži vai nāves grēkos. Nav kopdarbības.
Visi ir “speciālisti”
— Vai iedzīvotāji Rīgā apmeklē komiteju un domes sēdes?
— Ļoti daudzi. Liela ir interese par Vides komitejas darbu, jo tā ir joma, kurā katrs sevi uzskata par speciālistu. Tam ir arī negatīvā puse, jo sēdēs var piedalīties cilvēki, kuru projektu pieteikumus izskata. Līdz ar to lēmuma pieņēmējus tas tomēr netieši ietekmē. Turklāt katrs mēģina man piezvanīt un pateikt, ka viņa projekts ir vislabākais. Daudziem šķiet, ka piedalīšanās sēdē ir garantija, ka viņi pilnībā zinās, kas notiek pašvaldībā. Lauku rajonos, iespējams, tā var būt, bet Rīgā tā ir utopija. Izsekot līdzi Rīgas 300 miljonu lielajam budžetam var tikai ģēnijs. Ir projekti, kuriem nepieciešama sabiedriskā apspriešana, un tad iedzīvotāji patiesi aktīvi izsaka savu viedokli. Turklāt cilvēki nāk uz Rīgas domi, jo viņus interesē Rīgas Rātsnama ēka.
Latviešiem raksturīgi
— Kā vērtējat mūsu novadnieka Raimonda Krūmiņa kandidēšanu Rīgas domē šajās pašvaldību vēlēšanās? Par dažādiem pārkāpumiem viņš savulaik tika atbrīvots no Rīgas domes Finanšu departamenta vadītāja amata.
— Jā, arī tiesa atzina, ka tas bija pamatoti. Finanses nav mana joma, tāpēc nevaru objektīvi spriest par viņa darbu. Tomēr viņa laikā šī departamenta darbība bija nepārskatāma. Tagad Rīgas domē jau daļēji darbojas epārvalde, un jebkurš iedzīvotājs var vērtēt pilsētas budžetu. Latvijas politiķiem ir raksturīgi mainīt vai dibināt citu partiju, ja kaut kas neizdodas iepriekšējā, un atkal startēt jaunās vēlēšanās. Kamēr vēlētājiem neatvērsies acis, nekas nemainīsies.
— Kā jums veidojas sadarbība ar kolēģiem žurnālistiem?
— Dažkārt izskatāmie jautājumi ir komplicēti, un es ne vienmēr varu atbildēt tikai “jā” vai “nē”, kā to žurnālisti no manis gaida. Piemēram, Rīgas attīstības plāns, par kuru šobrīd strīdas. Tajā noteikti ir nepilnības, bet jāatrod kompromiss. Visi nekad nebūs apmierināti.
— Vai ir jautājumi, kuros jūsu viedoklis ir mainījies?
— Kā zaļi domājošs cilvēks šobrīd nevaru strikti pateikt “nē” termināļu būvei Rīgas ostā, par ko notiek asas diskusijas. Viens no pārmetumiem — tādējādi draudus Rīgai var radīt naftas kravas, kuras vedīs cauri pilsētai. Tomēr jau tagad tās no šejienes transportē uz Tallinas ostu, kura saņem visus ienākumus, bet Rīgai netiek ne santīma. Viss jāskata kompleksi.
Daba pielāgojusies
— Kādas norises Latvijā jums kā “zaļajam” joprojām ir svarīgas?
— Pagaidām iesaldēts ir celulozes rūpnīcas projekts. Tas būtiski arī Aizkraukles rajonam, jo vajag vien uzcelt šādu vai līdzīgu monstru pie Daugavas, lai nebūtu vairs iespēju Pļaviņās attīstīt tūrismu. Šādas problēmas ik pa laikam aktualizēsies, ja vienreiz nepieņems lēmumu, ko drīkst vai nedrīkst darīt noteiktā attālumā no Daugavas. Jau tagad aktuāla ir dzeramā ūdens kvalitāte, jo tas ir piesārņots. Arī mazās hidroelektrostacijas nodarījušas ļaunumu videi. Ar laiku daudzas no tām “atmirs” dabiski, jo ekonomiskais ieguvums ir neliels, bet kaitējums dabai jau nodarīts. Arī nojaukt būves vairs nav tik vienkārši, jo ekoloģiskā sistēma ir pielāgojusies.
— Jūsu nopelns ir vairāku videi nedraudzīgu projektu apturēšana. Vai iesākto turpināsiet?
— Man joprojām cilvēki nāk klāt un lūdz, lai glābju. Domāju, manam mūžam pietiks. Folklorists Teodors Mazāks no Tirzas pirms krietna laika teica: lai par ko turpmāk es kļūtu vai ko izdarītu, vienu man dzīvē izdevies paveikt — saglabāt Daugavas ieleju.
Saprot Ventspilī un Helsinkos
— Kultūras jomā joprojām aktuāla ir Nacionālās bibliotēkas celtniecība. Tā gan ir valsts atbildība, bet šis projekts ir pārāk “iestidzis”.
— Pēdējā laikā Latvijā strauji attīstās servisa nozares, bet bibliotēku jomā esam atpalikuši. Helsinkos, piemēram, veidojot jaunu dzīvojamo rajonu, pirmo ceļ bibliotēku, jo citādi tur cilvēki nedzīvos. Arī Ventspils vadība saprata, ka bez mūsdienīgas bibliotēkas nevar attīstīties ne augstskola, ne pilsēta kopumā. Cilvēks, kurš vēlas konkurēt, nevar iztikt bez informācijas.
— Vai daudzi rīdzinieki apmeklē publiskās bibliotēkas?
— Rīgā ir 47 publiskās bibliotēkas, un lasītāju skaits palielinās. Uz bibliotēkām nāk arvien vairāk jauniešu, pensionāru un arī cilvēki, kuriem tā ir vieta, kur pavadīt laiku. Viena Nacionālā bibliotēka nenodrošinās mūsu vajadzības. Tām jāattīstās kompleksi. Rīgā bibliotēkas pamazām tiek restaurētas, un pašvaldība tajās iegulda daudz naudas, jo tas ir nepieciešams.
— Iespējas Rīgā tomēr krasi atšķiras no Latvijas kopumā.
— Neapšaubāmi, jo Rīgā ir fantastiski bagāta pašvaldība. Budžetā kultūras projektiem vien atvēlēti astoņi miljoni, nemaz nerunājot par investīcijām. Manuprāt, laukos liksta ir tā, ka interešu izglītību savulaik nodeva pašvaldību ziņā. Valstij tomēr jāpārņem šī atbildība, jo mazās pašvaldības nespēj visu nodrošināt. Dažkārt redzu, ka pašdarbnieki ir spiesti paši sevi uzturēt.
Bēg uz laukiem
— Cik bieži esat dzimtas mājās Aiviekstes pagasta “Īvānos”?
— Pēdējā laikā diezgan bieži. Pirms kāda laika Jēkabpils “Radio 1” skanēja mans veidotais raidījums “Parādības”. Par šo iespēju esmu pateicīgs radio kolektīvam, jo arī tas bija viens no iemesliem vairāk būt šajā pusē. Domāju, pienāks brīdis, kad Latvijas ceļi būs arvien sakārtotāki, līdz ar to attālums no Rīgas līdz Pļaviņām nebūs šķērslis. Ir jau pieņemts lēmums izbūvēt Rīgas—Maskavas šoseju vismaz līdz Koknesei. Turklāt Rīgas domē, ieviešot epārvaldi, arvien vairāk iespējams strādāt ārpus darba kabineta. Arī tas ļauj Aiviekstes mājā palikt ilgāk.
— Kāpēc jums ir svarīgi atjaunot šo mantojumu?
— Šajā vietā mūsu dzimta reģistrēta jau 1743. gadā, un mājas nevar novērtēt naudā. Tieši tāpēc es uzskatu, ka mans pienākums ir pabeigt māju, ko vecaistēvs cēlis 1934. gadā. Viņam nebija iespēju visu izdarīt līdz galam. Kaut arī daudz kas apkārt ir sabrucis, vismaz māju esmu atjaunojis.
— Tomēr savā lauku sētā neesat tikai atpūtnieks, bet iekopjat arī dārzu un stādāt kokus.
— Lielākā dzīves daļa man pagājusi Rīgā, bet jūtu nepieciešamību pēc šīs dažkārt bezjēdzīgās darbošanās laukos. Nevaru iedomāties, ka tur tikai sauļošos. Gribu kaut ko izdarīt. Būt dabas tuvumā ir mūža piepildījums. Laucinieka darbu nevar salīdzināt ar citu veikumu, jo tam vajadzīga dvēsele.
“Dresē” bites
— Cik ilgi jūsu aizraušanās ir dravniecība?
— Jau gandrīz desmit gadu man ir pāris bišu saimju. Man ir savas metodes. Vispirms — nebaroju viņas ar cukuru. Iespējams, tāpēc manas bites neslimo. Esmu centies dravošanu pietuvināt dabiskam dzīvesveidam, jo citādi nebūtu laika par visu rūpēties. Bites man patīk jau kopš bērnības. Laukos stundām ilgi varēju vērot bišu stropa skreju. Tā var pārdomāt visu dzīvi. Turklāt šī nodarbošanās ir ļoti veselīga, jo pēdējos gados arī pats neesmu slimojis. “Īvānos” man nav lopu, jo dzīvnieks “piesien” mājai. Tomēr bites norāda, ka sēta ir apdzīvota.
— Jums ir vēl kāda aizraušanās?
— Jā, tā ir kalnu slēpošana. Savulaik jau skolā Madonā biju labs distanču slēpotājs, un tas ieaudzināja gribasspēku, jo sportā citādi nevar. Pagājušajā gadā izdomāju, ka varētu uzkāpt arī uz kalnu slēpēm. Ar prieku atklāju, ka tas nemaz nav tik sarežģīti. Latvijā šim sportaveidam ir iespējas. Tā ir laba atslodze, jo ikdienā nogurdina nepārtrauktais kontakts ar cilvēkiem. Esmu jau tā sasparojies, ka pērn devos slēpot uz Austriju.
Nepraktiskas profesijas
— Ko šobrīd dara jūsu bērni?
— Visi dzīvo patstāvīgu dzīvi. Vecākā meita Karlīna nesen nokārtoja pēdējo eksāmenu Mūzikas universitātē Dēls Ansis šogad beigs Latvijas Universitātes vēsturniekus, bet meita Baiba trešo gadu turpat mācās Filoloģijas fakultātē. Pašlaik viņai skolā ir pirmā prakse. Arī dēls Jurģis jau sāka studēt vēsturi.
— Tātad ģimenē būs divi vēsturnieki?
— Tas ir dīvaini. Ansis sākumā iestājās Lauksaimniecības universitātes Celtniecības fakultātē, lai gan vēsture viņu aizrāva jau skolas laikā. Dēls bija aprēķinājis, ka celtniecība ir ienesīgāka, tomēr, pirmo gadu mācoties, saprata, ka nevar ilgstoši piespiest sevi darīt to, kas nepatīk, un mainīja profesiju. Jurģi arī saista senvēsture, kura jauniešu vidū ir populāra. Viņš interesējas arī par folkloru. Tā ka visi četri bērni izvēlējušies absolūti nepraktiskas profesijas. Laikam jau labi, jo domāju, ka drīz vien cilvēkiem pāries tieksme mācīties tikai par advokātiem un ekonomistiem. Vajadzīgi arī humanitāro zinātņu speciālisti.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Dainis Īvāns.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1955. gada 25. septembris, Madona.
IZGLĪTĪBA: augstākā, absolvējis Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu.
NODARBOŠANĀS: Rīgas domes deputāts.
ĢIMENE: sieva Elvīra, bērni Karlīna, Ansis, Jurģis un Baiba.
VAĻASPRIEKS: dravniecība un kalnu slēpošana.
HOROSKOPA ZĪME: Svari.
