Nākamajā rītā pēc Sieviešu dienas Ainai piezvanīja kāda sieviete un paziņoja, ka viņa kā veikala “Mego” kartes īpašniece laimējusi mobilo tālruni.
Nākamajā rītā pēc Sieviešu dienas Ainai piezvanīja kāda sieviete un paziņoja, ka viņa kā veikala “Mego” kartes īpašniece laimējusi mobilo tālruni.
Zvanītāja runāja ļoti raitā krievu valodā, un Aina spēja saprast vien vārdus “intervju”, “finskij garnitur” (intervija, somu iekārta). Viņai aiz laimes sareiba galva, un visu sacīto sieviete nemaz nespēja uztvert. Zvanītāja piebilda, ka dāvanu var saņemt Aizkrauklē, Lāčplēša ielā 6, un tā jāizņem mēneša laikā. Sarunu Aina bija spiesta pārtraukt, jo sākās darba apspriede. Aina līdz šim bija pārliecināta, ka ir loteriju neveiksminiece. Viņa uzskatīja, ja no 100 loterijas biļetēm viena būs tukša, tā noteikti tiks viņai. Nu viņa staroja.
Visu dienu Aina bija kā spārnos, domās jau dzīvoklī pārbīdīja mēbeles, vien nevarēja izdomāt, kam dāvinās tālruni, jo nesen meitai TELE—2 akcijā to jau bija iegādājusies.
Viņas prieku nākamajā dienā vairoja kāda paziņa. Viņa ar sajūsmu stāstīja, ka vīrs “Mego” izlozē laimējis tālruni. Pēcpusdienā iešot tam pakaļ.
Taču patiesība bija gaužām prozaiska — veikalā Ainai piedāvāja dāvanu karti par trim latiem. Par to varēja noformēt kāda telefona iegādi vai arī nopirkt noteikta modeļa “Siemens” telefonu, kuram klāt bija arī piedeva “finskij garnitur” (par šo pārpratumu Ainai visvairāk nāca smiekli) — austiņas un aukla telefona piekāršanai. Atsevišķi šīs lietas gan nevarēja dabūt — obligāti bija jānoformē dokumenti tālruņa iegādei. Dāvanas noteikumi arī paredzēja, ka telefonam jābūt obligātam TELE—2 pieslēgumam, par kuru “laimīgais” maksā divus gadus. Kad Aina pārdevējai jautāja, vai patiesībā “balva” nozīmē cilvēku krāpšanu, viņa atbildēja: “Nē, tas ir menedžments!”.
— Ja es savu laimēto telefonu noliktu plauktā un sarunām neizmantotu, mana “dāvana”, obligāti maksājot par pieslēgumu, divu gadu laikā izmaksātu ap 70 latu, — prāto Aina un piebilst: — Nu, vai es neteicu, ka man izlozēs neveicas?
