Reizē zirgs un reizē jātnieks, paša vajāts, skrien un skrien.
Reizē zirgs un reizē jātnieks, paša vajāts, skrien un skrien.
Abi vienu dzīvi dzīvo, abus vienāds likten”s sien.
Trauc caur zaļiem pavasariem, brieda pilnām vasarām,
Saules smaida izbalināts, mazgāts rudens asarām.
Kādreiz nesaprasto meklē, nievāto, sen mirušo,
Mīlestību nepieņemto, lētos priekos irušo,
Jo tās elpu jūt vēl tagad tā kā smaržu gaistošo,
Tāpēc steidzas vēlreiz rast to — brīnumziedu plaukstošo.
Jātnieks — tukšā sirdsapziņa, viņa kumeļš — neziņa.
Domājot par izbijušo, tā kā liesmas dedzina:
Vai tā īstā dzīve bija, patiesa kā saules lēkts?
Tikai vārtīšanās dubļos. Nevis dzīve — vienīgs grēks.
Atmiņas kā tumši rēgi — rādās, baida, atkal zūd,
Aukstu vēju skartā dvēs”le tuvo bargo ziemu jūt.
Pēkšņi tur, kur taka vijas, priekšā rādās stalta pils,
Pāri tai kā pārlauzts gredzens zvaigžņu klaidā mēness dilst.
Sarmas klāti augsti vārti, skarbi čīkstot, atveras,
Un, kad jātnieks ielaists iekšā, cieši cieši aizveras.
Savāds miers te, tikai pūce staba galā tup kā spoks,
Palsā sniegā torņu ēnas, aukstumu dveš katrs logs.
Vai jau ziema? Šķiet, kāds sauca… Nišas velvē tumst kāds stāvs.
Tā nav ēna, tā ir viņa — mīlestība meklētā!
Jātnieks aši lec no zirga, steidzas piedošanu lūgt,
Lai var laimīgs kļūt kaut brīdi, mīlas sargs kaut mirkli būt!
Un viņš steigā, kritis ceļos, izmisumā ēnu skauj…
Žēlu vaidu izdveš krūtis, šķiet, kāds viņu projām rauj!
Auksta roka uzgulst sirdij, tagad tumsā skaidri redz:
Cēla būtne māj — ir piedots! Plaksti acis cieti slēdz.
