Cik aizkustinoši, ka mūs 23. februārī darbā apsveica sievietes! Jūs domājat, ka Izabella to atcerējās? Izlikās par beigtu.
Cik aizkustinoši, ka mūs 23. februārī darbā apsveica sievietes! Jūs domājat, ka Izabella to atcerējās? Izlikās par beigtu. Kad stāstīju, kā darbā atzīmējām vīriešu dienu, tik nošņāca: “Kāda bezgaumība! Tie taču komunistu svētki! Turklāt mūsu sabiedrībā īstu vīriešu nemaz nav!”.
Bet tagad, kad tuvojas 8. marts, vai katru dienu atgādina: “Nāk svētki! Nāk svētki!”. Es gan šai iebilstu, ka mēs neesam tik zemu krituši, lai priecātos par sociālisma paliekām. Tas viņu pamatīgi sanikno. — Kā var nesvinēt sieviešu dienu! Jūs bez viņām būtu iznīkuši kā dinozauri! — bļauj Izabella.
Es jau visu saprotu — grib “izspiest” pēc iespējas lielāku dāvanu. Bet uz to lai necer. Neesmu vakarējais. Es 8. martā saslimšu. Un tad lai viņa pierāda, ka ir īsta sieviete — aptekalē mani kā skudriņa. Ja viņa arī tad ļoti gribēs, lai atceros šos svētkus, uzdāvināšu viņai buču. Nekādu problēmu!
Indriķis
