Ņina Ozoliņa jau piekto gadu dzīvo Skrīveros, kur bērnību pavadījusi arī viņas meita — tagad kultūras ministre Helēna Demakova.
Ņina Ozoliņa jau piekto gadu dzīvo Skrīveros, kur bērnību pavadījusi arī viņas meita — tagad kultūras ministre Helēna Demakova. Ar tagadējo dzīves pieredzi vērtējot pagājušo, inteliģentā Ņinas kundze ikdienišķi uztver lietas, kas citiem varbūt šķiet īpašas vai vismaz apbrīnas vērtas.
Pēta zemes dzīles
— Kāpēc izvēlējāties studēt ģeoloģiju?
— Kad beidzu vidusskolu, man jau apmēram bija izveidojies priekšstats par politisko situāciju mūsu valstī. Man patika lauksaimniecība, ar dabu saistītas lietas. Manuprāt, ģeoloģija no visām mani interesējošajām nozarēm bija vismazāk politizēta, tāpēc arī izvēlējos studēt šajā jomā.
Mācīties devos uz Maskavu, kaut krievu valodu zināju ļoti slikti. Iestājos Maskavas universitātes Ģeoloģijas fakultātē un sešus mēnešus gadā pavadīju lekcijās, pusgadu — praksē. Ģeoloģijas pētniecības objekts ir zeme. Pieredzējušu speciālistu vadībā mēs pētījām zemes slāņus, iežus, fiziskos laukus. Sākumā darba procesā ietilpa arī kāpšana kalnos, vēlāk strādāju institūtā — apkopoju datus, rakstīju zinātniskos darbus un aizstāvēju disertāciju.
— Vai jūsu ģimenē vēl kāds bija saistīts ar dabas zinātnēm?
— Māte bija pasniedzēja Lauksaimniecības akadēmijā, mātesmāsa bija ārste, arī to es uzskatu par dabas zinātni. Mani vecvecāki bija diezgan turīgi zemnieki, viņiem bija diezgan liela saimniecība Jūdažos, tagadējā Mores pusē. Tur es uzaugu.
No partijas atsakās
— Tolaik jebkuram vadošam darbiniekam vajadzēja būt komunistiskās partijas biedram. Vai jūs no tā izvairījāties?
— Daudzi zinātnes darbinieki izvairīties nevarēja, taču ģeologiem tas izdevās. Lai gan mani vecāki bija komunisti un diezgan augsta ranga politiskie darbinieki, es nekad neesmu bijusi partijā. Man piedāvāja iestāties komunistu rindās, bet es atteicos. Nekādas sankcijas pret mani netika piemērotas. Mans tēvs Kārlis Ozoliņš 1959. gadā cieta tāpat kā ļoti daudzi Latvijas inteliģentie ļaudis. Viņš bija žurnālists. Tēvu atbrīvoja no darba bez tiesībām jelkad kaut kur strādāt. Pensiju gan viņam piešķīra, kaut tēvs tolaik bija vēl samērā jauns cilvēks, viņam nebija pat sešdesmit. Šo faktu es nosaucu kā iemeslu, kad man piedāvāja stāties partijā — es nevaru, jo mans tēvs ir sodīts, būs liela pretruna.
— No politikas izdodas norobežoties arī tagad, kad jūsu meita ir ministre?
— Es biju tālu no politikas, kad mani vecāki ar to bija diezgan cieši saistīti, un tāpat ir arī tagad, kad mana meita ir kultūras ministre. Vienīgais — ļoti cītīgi vienmēr eju uz vēlēšanām, jo uzskatu, ka tas ir jādara katram cilvēkam. Tā esmu darījusi vienmēr, nevis tāpēc, ka ar politiku saistīta meita. Es gan labprāt paskatos uz viņu televīzijā, man interesē un patīk, ka viņai labi veicas.
Apdāvināts bērns
— Vai jūs Skrīveros atpazīst arī kā kultūras ministres māti?
— Viens otrs atpazīst, bet ne daudzi. Man tas netraucē, jo tāpēc nekad neesmu mainījusi savu uzvedību un domāju, ka man nepienākas īpašs gods. Kādai taču jābūt viņas māte, citādi taču nevarēja pasaulē rasties!
— Meitu audzinot, varējāt iedomāties, ka viņa dzīvē daudz sasniegs?
— Varēju gan iedomāties, jo jau kopš bērnības meita centās iecerēto sasniegt. Piemēram, sākumā viņa izvēlējās studēt angļu valodu, jo ļoti labi to zināja un viegli nokārtoja arī iestājpārbaudījumus augstskolā. Taču viņai ātri vieglums apnika, un Lienīte nolēma studēt vācu valodu. Viņa šo valodu nebija mācījusies, bet pēkšņi paziņoja, ka pamet līdzšinējās studijas un pāriet uz vācu valodas nodaļu. Tātad no jauna jākārto eksāmeni, un viss jāsāk no gala. Mana māte viņu ļoti labi saprata un atbalstīja, viņa atrada Lienītei labu skolotāju, un vienas vasaras laikā meita vācu valodu apguva tik labi, ka veiksmīgi nokārtoja eksāmenu. Lienīte ir apdāvināta, viņa nav ikdienišķs cilvēks.
— Vai mērķtiecību viņa mantojusi no jums?
— Radi un paziņas brīnījās, ka meita man nemaz nav līdzīga ne pēc izskata, ne uzvedības, ne mentalitātes. Varbūt tāpēc, ka esam tik atšķirīgas, arī tagad mums ir draudzīgas attiecības, bet es neteiktu, ka dikti tuvas. Mums katrai ir savas intereses un citāda dzīves izpratne.
Liene ir diezgan līdzīga tēvam, mantojusi arī viņa oriģinālo izskatu, arī Toms ir līdzīgs viņai. Biju precējusies 12 gadu. Mans vīrs strādāja hidrometeoroloģiskajā nozarē, kādu laiku arī ģeoloģijā, un darbā mēs iepazināmies.
Darbaholisms nav laba īpašība
— Viesojoties Aizkrauklē, kultūras ministre atzina, ka Skrīveru puse viņai tuva. Šī ir viņas bērnības zeme?
— Es uzaugu Jūdažos pie vecvecākiem, arī Lienīte no apmēram desmit gadu vecuma lielākoties dzīvoja pie maniem vecākiem Skrīveros. Tolaik viņi jau bija pensijā. Mani vecāki bija personības, un viņi ļoti ietekmējuši arī mazmeitu. Es daudz strādāju un, tāpat kā mana meita, biju darbaholiķe. Tagad esmu pārliecināta, ka tā nav diez cik laba īpašība, bet tā tas bija, un no tā cieta ģimene. Vai tā vajadzēja darīt… Vēlāk visu centos atdot mazdēlam.
— Arī jūs cenšaties ietekmēt mazdēla uzskatu veidošanos?
— Noteikti nē. Mana māte Marianna Ozoliņa bija personība, taču par sevi to nekādā ziņā nevaru teikt. Arī Lienīte atzīst, ka vecmāmiņa viņas mūžā bija viens no cilvēkiem, kuru viņa respektēja. Viņa meitai bija cilvēks, kurā vajadzēja ieklausīties un kurš nekad nerunāja “pa tukšo”. Tāda bija ietekme, nevis sava viedokļa uzspiešana vai pārliecināšana. Viņa mazmeitu audzināja ar piemēru.
“Tas viss ir nieks”
— Kādu jūs sevi atminaties bērnībā?
— Nekā laba nebija! Man pašai gan šķita, ka es varu visu. Tagad man tas liekas vienkārši smieklīgi. Izdomāju, ka varu būt čempione, iestājos sporta skolā. Tur bija pagrūti iekļūt, bet atlasi izturēju un tiku vingrošanas nodaļā. Vingroju uz rīkiem, un nemaz tik slikti man neveicās — pirmā nebiju, bet līmenī turējos. Beigās salauzu pirkstu. Nu kas tas par sportistu, ka nevar pat savus locekļus saturēt! Ar sportu vienmēr esmu nodarbojusies, arī, studējot Maskavā, vingroju un kopā ar zēniem lēcu no tramplīna ūdenī. Kādu divdesmit zēnu vidū bijām tikai divas meitenes — es un viena gruzīniete. Mani allaž sūtīja pašā augšā, bail nebija, nolēkt varēju. Īpašu panākumu daiļlēkšanā nebija, tādu pussalto vien iemācījos. Tāpat ar studijām. Izvēlējos ģeofiziku, kaut man nepiemīt fiziskā domāšana. Aizstāvēju dažas disertācijas, bet tas viss taču ir nieks! Daudzi mani kursabiedri ir akadēmiķi, pasaulē slaveni zinātnieki.
— Jums ar savu profesiju vairs nav nekādas saistības?
— Aizejot pensijā, es pilnībā atteicos no savas profesijas, pat piezīmes un grāmatas atdevu citiem. Ar ģeofiziku nekad vairs neesmu nodarbojusies, un man nav raksturīgi gremdēties atmiņās par to, vienīgi mazdēlam šad tad kaut ko pastāstu. Toreiz man bija tik slikta veselība, ka par darbu vairs domāt negribējās. Kopš tā brīža pagājis jau piecpadsmit gadu.
Svarīgi būt patstāvīgai
— Kāpēc jūs no Rīgas pārcēlāties uz Skrīveriem?
— Rīgā dzīvojām saimnieka dzīvoklī, un mums tas bija jāatbrīvo. Lienīte paņēma kredītu un iegādājās dzīvokli. Meita daudzus gadus dzīvoja pie manis, bet cita lieta ir dzīvot pie viņas. Man ir svarīgi justies patstāvīgai, un Skrīveros savās mājās es jūtos labi. Te ir klusums un miers. Es gan bieži braucu uz Rīgu, meita atbrauc retāk. Mazdēls te ir bieži, citreiz mēnesi dzīvo pie manis, mēs ļoti labi saprotamies. Toms Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē studēja datorzinātni, taču tagad studijas pametis un strādā.
— Iesaistāties arī pagasta sabiedriskajā dzīvē?
— Kādu laiku dziedāju Skrīveru senioru korī “Baltābele”, tagad veselības problēmu dēļ esmu atteikusies, jo tā ir liela slodze — mēģinājumi, koncerti. Ar Skrīveriem esmu saistīta kopš septiņdesmitajiem gadiem, kad mūsu ģimenei te bija vasarnīca. Tagad man te ir arī draudzenes.
Vaļasprieks: ārstēšanās
— Jums ir kāds vaļasprieks?
— Vienmēr esmu daudz lasījusi. Kopš slimības dēļ aizgāju pensijā, par manu vaļasprieku kļuvusi arī ārstēšanās. Esmu ļoti atkarīga no ārstiem, bet cenšos no viņiem atbrīvoties — tā ir manas dzīves programma. Tam veltu daudz laika, jo nepārtraukti jāmācās.
— Vai tas nozīmē, ka esat netradicionālās medicīnas piekritēja?
— Mazāk izmantoju homeopātiju, jo tā man neder. Esmu netradicionālās medicīnas piekritēja citā formā — cenšos iemācīties, kā cilvēks var palīdzēt pats sev. Taču tas ir tik grūti, gandrīz vai neveicams uzdevums. Desmit gadu esmu apguvusi jogu, apmeklējusi lekcijas, un kaut kādas zināšanas man ir, taču sevi sakārtot ir ļoti grūti.
Iecietīga pret cilvēkiem
— Šī aizraušanās kaut kādā ziņā mainījusi arī jūsu uzskatus?
— Kādreiz biju ļoti neiecietīga pret cilvēkiem, bija tikai noteikts slānis, kuru atzinu, taču tagad esmu kļuvusi ļoti toleranta. Mani nekaitina cilvēku sliktās īpašības un tāpat nespēju jūsmot par labajām. Esmu ļoti tālu no visa tā. Piemēram, agrāk man nāca palīgā kāda sieviete, un kaimiņienes brīdināja, ka viņa mēdz zagt. Uzskatu, ka tāpēc viņa nav jādzen projām, turklāt man nemaz nav ko ņemt. Man nav lielas naudas, un arī dārgu mantu nav. Arī mani palīdze apmānīja, taču es neturu ļaunu prātu.
— Vai jums ir sapnis, kuru gribētos īstenot?
— Katra māte vēlas, lai bērniem un mazbērniem būtu laba veselība un dzīvē nebūtu ērkšķu. Mans sapnis ir pabeigt šo māju. To cēla mana tēva patēvs, izbūvējot tikai divas istabiņas un virtuvīti. Pēc vecvecāku nāves te kādu laiku dzīvoja īrnieki, viņi iekārtoja vēl vienu istabu. Tad tēvs izbūvēja augšstāvu un kapitāli izremontēja. Vēlāk Lienīte daļā mājas veica eiroremontu un iebūvēja labierīcības, taču vēl jāsiltina augšstāvs, jāizbūvē viesistaba. Ja varētu dzīvot vēl desmit gadu un dabūt kredītu, gribētos to paveikt. Meitai nekādā ziņā negribētu neko uzvelt. Arī dārzu gribas sakopt, taču tam vajadzīga veselība. Esmu optimiste un ceru, ka man tas izdosies.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ņina Ozoliņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1934. gada 28. jūlijs, Rīga.
IZGLĪTĪBA: augstākā, neaizstāvēts doktores grāds ģeofizikā.
NODARBOŠANĀS: pensionāre, līdz tam — zinātnes darbiniece Jūras ģeoloģijas un ģeofizikas institūtā.
ĢIMENE: meita Helēna, mazdēls Toms (20).
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.
