Sunākstes pagasta “Skosānu” saimnieces Marijas Jurušas darba mūžs saistīts ar lopkopību, un arī tagad viņas kūts pilna lopiņu.
Sunākstes pagasta “Skosānu” saimnieces Marijas Jurušas darba mūžs saistīts ar lopkopību, un arī tagad viņas kūts pilna lopiņu. Pārdodot pienu, pensionāre gūst papildus ienākumus, ja vēl izdosies saņemt Eiropas Savienības atbalstu, saimniece grib pirkt kartupeļu racēju.
Patīk apaļi, spīdīgu spalvu
Marija Juruša jau bērnībā ar prieku palīdzēja mātei kopt lopus: “Atnācu no skolas un prom uz kūti. Arī vēlāk kolhozā strādāju lopkopībā. Man vienmēr paticis rūpēties par dzīvniekiem, tāpēc daru to joprojām. Manā kūtī ir četras slaucamas govis, divi jaunlopi, cūkas. Patīk, ja lopiņi ir apaļi, spīdīgu spalvu, veseli un apmierināti. Tāpēc ļoti rūpējos par viņiem.”
“Skosānu” saimniece govis slauc ar rokām. “Tie slaukšanas aparāti tikai bojā govs tesmeni, to ļoti labi redzēju, kolhoza fermā strādājot. Izslaukto pienu saleju kannās, dzesēju akā, traukus rūpīgi izmazgāju. Ievērojot tīrību un kārtību un iztiekot bez visādām ierīcēm, Jēkabpils piena kombinātam pārdodu augstākās šķiras pienu. Viss atkarīgs no paša godaprāta,” stāsta Marija Juruša.
Pirks kartupeļu racēju
Lai lopiņus ziemā varētu pabarot, Jurušas kundze vasarā audzē saknes, gatavo skābbarību un vāc sienu: “Ziemā govīm dodu spēkbarību un saknes, tāpēc siena tik daudz nemaz nevajag.” Saimniecībā ir arī nepieciešamā zemes apstrādes tehnika, taču sunākstiete saimnieko viena un pati nestūrē ne traktoru, ne kombainu. Tomēr viņai ir izpalīdzīgi kaimiņi un radi, tāpēc darbi nekad nav palikuši nepadarīti. Jurušas kundze pieteikusies arī Eiropas Savienības atbalstam daļēji naturālo saimniecību pārstrukturizēšanai un saka: “Ja to Eiropas naudu dabūšu, pirkšu kartupeļu racēju. Tas saimniecībā visvairāk vajadzīgs.”
Cūkas govīm netraucē
Eiropas Savienības prasības lopkopībā sunākstiete vērtē skeptiski:
— Domāju, ka Eiropas attieksme pret mazajiem saimniekiem nav taisnīga. Arī mēs taču dodam labumu valstij, kāpēc neļaut mums dzīvot un saimniekot? Svarīgi, lai tās prasības nebūtu tik stingras, lai atbalsts būtu lielāks, citādi lauki paliks tukši. To jau mēs Sunākstē labi redzam, arī “Skosānu” apkārtnē netrūkst tukšu māju. Prasa cūkas un govis turēt atsevišķi, bet, ja kūts ierīkota tā, lai dzīvnieki viens otram netraucētu, un tur valda tīrība, vai tad tā ir problēma? Tāpat ir ar citām lietām.
Laukos ir interesanti, ja vien grib te dzīvot un strādāt. Bez darba gan nekā nebūs, pati jau esmu pensijā, taču savā saimniecībā cīnīšos, cik vien varēšu. Ir tādi cilvēki, kuri negrib pat vienu govi turēt, bet tad nevajag raudāt, ka nevar iztikt.
Lai arī Jurušas kundze lopkopībā strādājusi visu mūžu, viņa atzīst, ka jāmācās joprojām. “Skosānu” saimniece beigusi pārraugu kursus, lai iegūtu tiesības pati rūpēties par savu ganāmpulku. Sunākstiete saņēmusi arī apliecību par pirmā līmeņa lauksaimniecisko izglītību, kas dod iespēju saņemt valsts un Eiropas Savienības atbalstu.
