Par Jolantu Krilovu no Mazzalves pagasta ieteica uzrakstīt viņas bērni, vēlēdamies viņai sagādāt pārsteigumu četrdesmitajā dzimšanas dienā. Pārsteigums izdevies, turklāt bērni sarūpējuši arī citas noslēpumainas dāvanas.
Par Jolantu Krilovu no Mazzalves pagasta ieteica uzrakstīt viņas bērni, vēlēdamies viņai sagādāt pārsteigumu četrdesmitajā dzimšanas dienā. Pārsteigums izdevies, turklāt bērni sarūpējuši arī citas noslēpumainas dāvanas.
Īpaša diena
Jolantai Krilovai dzimšanas diena ir 28. februārī, taču svinēšana sākusies jau nedēļu iepriekš. Ciemos nākuši draugi, radi, bet šo dienu bērni jau laikus “rezervējuši” kārtējam pārsteigumam.
— Gaidot manu jubileju, bērni kļuva noslēpumaini, sačukstējās savā starpā, līdz paziņoja, ka sestdienai es nedrīkstu neko plānot, automašīnai jābūt darba kārtībā, būšot jābrauc, — stāsta jubilāre. — Uz kurieni, to bērni neatklāj, tas esot pārsteigums manā dzimšanas dienā.
Mazzalviete teic, ka bērniem, un viņu ģimenē ir krietns pulciņš — četras meitas un divi dēli, vienmēr padomā kas īpašs.
— Viņiem patīk pārsteigt vecākus, īpaši vecākajai meitai Ramonai. Vienmēr izdomā ko neparastu. Arī uz “Staburaga” redakciju, man nezinot, aizgāja, par to uzzināju tikai, jums atbraucot, — stāsta Jolanta Krilova.
Labākais vēl priekšā
Ar bērniem Jolantas kundzei saistīts daudz skaistu brīžu, viņa saka: jūtos laimīga!
— Savus gadus nekad neslēpju un domāju, ka četrdesmit nav daudz, — tā Jolanta Krilova. — Pašreiz jūtos it kā uz pakāpiena — jāsper solis, un dzīvē pats labākais tikai sāksies. Divdesmit gadu esmu veltījusi bērnu audzināšanai, nu viņi atdara ar mīļumu, labestību. Ģimene ir mana lielākā bagātība, tā ir Dieva dāvana.
Jolantas bagātību atzinīgi novērtējuši arī citi, pat Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga, kad pirms četriem gadiem Krilovu ģimene Rīgas pilī iededza lielo svētku egli. Ar šo braucienu mazzalvieši lepojas, tas sniedzis gandarījumu, jo novērtēts vecāku ieguldījums bērnu audzināšanā.
Raksta vārsmas
Nav jau tā, ka viss laiks veltīts tikai bērniem. Jolantai Krilovai paliek brīži arī sev, un tad viņa raksta dzeju. — To daru kopš skolas gadiem, dzejā atklājot savas izjūtas, domas. Man ļoti patīk Aleksandra Čaka dzeja, to lasot, rodas tāds spēks un enerģija, ka varētu kalnus gāzt. Jutu, ka arī pati varu mēģināt rakstīt. Tā vairāk ir personiska dzeja, nav domāta plašākai publikai, — stāsta jubilāre. — Mans sapnis ir izdot savu dzejoļu krājumu, tas ir kluss un tāls sapnis, ceru, reiz īstenojams. Dzejas rindas pašas raisās prātā, kamēr nepierakstu, miera nav.
Dodas pretim putenim
Jolanta Krilova atklāj, ka viņai patīk arī braukt ar automašīnu, īpaši putenī, kaut citkārt ziemā sievietes no braukšanas cenšas atturēties:
— Automašīnas ir mana vājība, tāpat kā pirmās formulas sacīkstes un hokejs. Tik ļoti patīk braukt ar automašīnu, ka cenšos izmantot katru iespēju kaut kur aizstūrēt. Vienīgi ziemā negribas slidināties pa lauku ceļiem, taču, tiklīdz putina, es noteikti kaut kur braucu. Vīramāte jau smej, ka vispirms ir putenis, drīz pēc tam arī es esmu klāt. Putenis patīk, jo esmu dzimusi tā laikā.
