Ir tik skaists ziemas rīts Pļaviņās, ka tūlīt varētu sākt skolas laiku sacerējumu tieši ar tādiem vārdiem. Spīd saule, bet naktī sprakšķēja koki.
Ir tik skaists ziemas rīts Pļaviņās, ka tūlīt varētu sākt skolas laiku sacerējumu tieši ar tādiem vārdiem. Spīd saule, bet naktī sprakšķēja koki. Tagad laiks ir rāms, un dūmi kāpj debesīs, zīlītes teic savu “čī—čī”, arī zvirbuļi rosīgi, un iedziedas skaistā pelēkā vārna. Baltā pilsētas Raiņa iela, un balti ceļi ziemā.
Esmu vēl “Kreicburgas ziķeru” ritmos un M. Brimmerbergas Pļaviņu vidusskolas žetonu vakara noskaņā. Cik silti un ērti tādā rītā Pļaviņu stacijā!
Sola pazīlēt
Man tuvojas mazliet dienvidnieciska izskata kundze. Uzzinājusi īsu manu dzīvesgājumu, pat ar interesi palūkojas Eiropas putnu grāmatas bildēs. Izrādās, abi esam dabas cienītāji. Kundze piedāvā pazīlēt, esot čigāniete. Varbūt kāda no Gostiņu meitām? Viena arvien lūkoja būt manā tuvumā. Varbūt sena simpātija? Smuka arī šajos skaistajos gados. Viņa atzīst, ka es esot labsirdīgs, bet cilvēki mani izmantojot — neesot bagāts, bet šajā gadā būšot. Vai ticēt? Pērn piestrādāju divos projektos, un kāds guvums arī paredzams. Viņasprāt, esmu izskatīgs vīrietis. Tencinu. Pirms laiciņa Rīgas sporta aktīva ballē viena kundzīte teica to pašu. Tātad man mazāk jābēdā par savu dzīvi, un darbīgumu līdzcilvēki novērtēs! Uz gultas es nepalikšot, bet kādu laiciņu vēl “pavilkšot”.
Būšot man kāda viltīga sieviete, un esot arī lāsts. Vai ticot Dievam? Vairāk Dieviņam nekā Dievam. Esot gudrs. Mācos diendienā. Nē, lāstu noņemt nevēlos. Mūžība un visas pasaules labumi nav atvēlēti nevienam. Esmu gandarīts par redzēto un šiem gadiem.
Augstākais piepildījums
Tomēr galvenais ir žetonu vakars M. Brimmerbergas Pļaviņu vidusskolā. 40.—60. gadu absolventu vidū esmu “vientulīgs”. Pļaviņās ciena ne tikai sponsorus, arī sportistus, zinātniekus un sabiedriskos darbiniekus. Katru. Mani sagaidīja meiteņu smaidi.
Tagadējie divpadsmitie sāka mācīties savā valstī! Tas ir katras tautas augstākais piepildījums. Ir Valsts un skolas karogs. Skan Valsts un skolas himna. Ienāk skaisti jauni cilvēki ar ziediem rokās, kuri drīz saimniekos lauku mājās, Ministru kabinetā, Rīgas pilī vai zinātnes jomā.
“Krusttēvs” ozoliņam
Gadu desmitos redzu norises un pārmaiņas. Vienā no pirmajiem gadiem man bija neparastākā lekcija. Starpbrīdī atpūtas telpā dažāda gadagājuma zēni sasēdās solā un teica: “Pastāstiet kaut ko!”.
Labprāt staigāju pa skolas stāviem, lūkojos pa logu. Jutos kā uz liela kuģa. Lai arī te ir cilvēki, varu brīvi klīst, skatīties tālē, apbrīnot kaijas, neviena neuzrunāts.
Arī es te reiz stādīju vienu ozoliņu, biju tam “krusttēvs”. Gribēju braukt pāris reižu vasarā un vēlēt kociņam augt dūšīgam, laistīt, bet zeme ripo ātri. Darbu ir vairāk un vairāk. Vai tā būs arī šodienas gaviļniekiem, ka reiz viens otru pat nepazīs? Citi pulcēsies kopā, bet citi pazudīs. Vai savu priekšteču bildēs visus varam nosaukt?
Ziedo brīdi sirmiem kungiem
Pirms vairākiem gadiem arī bija “Kreicburgas ziķeri”, un mēs ar Gintu vinnējām valšu konkursā. Atsaucīga partnere pirms septiņiem gadiem bija abituriente Evita.
Skolotāji, kā senāk, tālākos un ilggadīgākos aicināja pasēdēt un parunāt.
Latvijā un citās zemēs esmu piedzīvojis, ka franču meitenes lūko parunāties un padejot ar cienīgiem kungiem. Kāds vīrs atbrauca no pasaules meistarsacīkstēm senioriem. Viņš priecīgs stāstīja, ka noslēguma balle bijusi kopā ar junioru pasaules meistarsacīkšu dalībniekiem un viņu dejot uzaicinājusi pasaules junioru čempione francūziete.
Aplūkoju vitrīnās skolas sportistu 89 kausus un balvas! Biju reiz skolas fizkultūras kolektīva priekšsēdētājs.
Par šo rītu paldies Gaidai un Imantam Vītoliem, arī par naktsmājām pēc balles.
Jānis Brikmanis Siguldā
