Naturalizācijas pārvaldes pētījumi liecina, ka pēdējos gados no Latvijas pilsonības atsakās arvien vairāk jaunu un izglītotu cilvēku.
Naturalizācijas pārvaldes pētījumi liecina, ka pēdējos gados no Latvijas pilsonības atsakās arvien vairāk jaunu un izglītotu cilvēku. Kopš 1999. gada Latvijā to izdarījuši 1760 cilvēku — 1059 sievietes un 701 vīrietis. 366 no šīm personām ir vecumā līdz 14 gadiem, 183 — no 15 līdz 17, 121 — no 18 līdz 30, 371 — no 31 līdz 40 gadiem, 419 — vecāki par 41 gadu. Aizkraukles rajonā gan pēdējos divos, trijos gados no Latvijas pilsonības gadā atteicies tikai viens cilvēks. Pērn, piemēram, kundze, kuras vīrs ir francūzis, un viņai vajadzēja doties uz Franciju.
Vairums cilvēku, kuri atsakās no Latvijas pilsonības, ieguvuši Krievijas (1030 personu), Vācijas (273) un Baltkrievijas (118) pilsonību. Pētījumi liecina, ka no Latvijas pilsonības atsakās jauni cilvēki ar ģimenēm, lai dotos uz ārzemēm strādāt, skolot bērnus un arī paši nopelnīt atbilstoši izglītībai, talantam un iespējām.
Pazīstu vairākus jaunus cilvēkus, kuri Latvijā neatrada savām spējām piemērotu darbu vai augstākās izglītības iegūšanai nebija naudas. Viņi devās uz Angliju un Īriju strādāt puķu plantācijās vai rūpnīcā. Sākums visiem bija grūts. Tagad jaunieši katru mēnesi var atlicināt naudu, krāt vai sūtīt uz mājām. Kāds puisis jau trīs gadus sūta naudu savas ģimenes lauku saimniecības atbalstam, un vecāki ir nopirkuši traktoru, par viņa naudu jaunākais brālis mācās augstskolā. Divi citi jaunieši — brālis un māsa — strādā, lai nopelnītu naudu dzīvokļiem, kad dibinās savas ģimenes. Tagad viņi palīdz mātei, kura mācās augstskolā. Ar savu skolotājas algu vienai būtu grūti to izdarīt.
Taču neviens no viņiem nekad nav domājis atteikties no Latvijas pilsonības, jaunieši pat nepieļauj domu, ka varētu pamest Latviju uz visiem laikiem. Viņuprāt, ja arī ārzemēs iemīlētos un būtu jāprecas ar cittautieti, jaunā ģimene vienalga pārceltos uz Latviju. Lai viņu bērni mācītos latviešu skolā un dzīvotu savu senču zemē.
Vēl nesen kādas skolotājas meita no Anglijas rakstīja, ka ilgojas pēc Daugavas un Aizkraukles svaigā gaisa, skumst pēc draugiem un pilsētas balto bērzu birzītēm. Viņa jūtas laimīga tikai tāpēc, ka savējiem var sūtīt naudu. Taču pamest dzimteni viņa nedomā. Viņasprāt, tā ir jauna trimdinieku “šķira”, kura pirmajās grūtībās pamet dzimteni un kā Sprīdītis dodas pasaulē laimi meklēt. Pasakas beigas mēs jau zinām.
