Ķeizarienes galmā. 1761. gada nogalē Šulcam uzticēja svarīgāko uzdevumu mūžā, kur viņš varēja parādīt visas savas spējas.
2. turpinājums. Sākums 8. februāra numurā
Ķeizarienes galmā
1761. gada nogalē Šulcam uzticēja svarīgāko uzdevumu mūžā, kur viņš varēja parādīt visas savas spējas. Vidzemes bruņniecība sūtīja viņu uz Pēterburgu aizstāvēt cara galmā muižnieku apdraudētās privilēģijas. Daudzu muižnieku sapnis bija iegūt amatu Krievijas galmā, Šulcam tas tagad bija kļuvis par realitāti. Tas bija ļoti atbildīgs uzdevums, kuram sekmējoties Šulcs varēja gaidīt visa landtāga atzinību. Tādēļ savu jauno uzdevumu viņš sāka pildīt ar lielu aizrautību, centību un entuziasmu.
Šulcs ieradās Pēterburgā 1761. gada 10. decembrī, ķeizarienes Elizabetes pēdējā valdīšanas mēnesī. Šī valdniece nebija labvēlīgi noskaņota pret Vidzemes muižniekiem, jo kroņa muižas viņa sāka piešķirt krievu magnātiem. Bet viņas valdīšanas beigu posmā jau sāka runāt par Vidzemes muižnieku privilēģiju ierobežošanu. Tas Šulcu nopietni satrauca, taču tad Krievijas tronī kāpa Pēteris III, kurš Vidzemes muižniekiem bija labvēlīgs. Tomēr briesmas šajā laikā Šulcam un viņa kārtai draudēja no citas puses. Šajā laikā Pēterburgā cara galmā ieradās mācītājs Eizens, kurš jau sen Igaunijā un Vidzemē bija pazīstams kā zemnieku aizstāvis un vērienīgā dzimtbūšanas atcelšanas projekta autors. Šulcam nācās krietni pasvīst, lai izdotos apstādināt Eizena reformu projektus. Aizkraukles muižkungs lika lietā visas savas spējas un Vidzemes bruņniecības naudu, lai panāktu vēlamo rezultātu.
Līdzekļu ziņā Aizkraukles ba-rons nebija izvēlīgs un atbildīgo personu uzpirkšanu un piekukuļošanu uzskatīja par normālu parādību. Tam bija panākumi, jo Šulcs ar saviem līdzstrādniekiem noskaņoja ķeizaru par labu muižniekiem. Izrādās, Šulcam bija labas zināšanas astronomijā, jo Vidzemes bruņniecībai sūtītajās vēstulēs no Pēterburgas un Maskavas viņš lielākas slepenības labad daudzas ietekmīgas galma personas apzīmēja dažādu planētu nosaukumiem. Cara galmā muižnieku tiesību aizstāvim nācās strādāt ļoti dramatiskā laikā. Pavadot Pēterburgā nepilnus trīs gadus, viņš piedzīvoja triju valdnieku laikus!
Vidzeme — reformu poligons
Galma revolūcija un Pētera III gāšana no troņa ļoti satrieca Šulcu, jo visi viņa panākumi, kuru dēļ tika iztērētas materiālās vērtības, nu bija vējā. Krievijas tronī kāpa Katrīna II — cilvēku valdzinātāja, veikla diplomāte, kurai pirmajā vietā bija ārējais ietērps. Taču Šulcu vairāk satrauca tas, ka jaunā valdniece savai darbībai gribēja gūt Rietumu apgaismotāju novērtējumu. Vidzeme bija vērsta pret Eiropu, un tās iekārta, kā arī iespējamās reformas veidojās Eiropas sabiedrības acu priekšā. Tāpēc tieši te Katrīnai radās iespēja parādīt sevi kā gudru valdnieci, kura gādā par tautas labklājību. Tomēr ķeizariene negribēja savus rīkojumus muižniecībai uzspiest ar varu. Viņa vēlējās, lai muižnieki paši nāktu ar ierosinājumiem. Augstprātīgajai valdniecei nebija tik svarīga reformu būtība, saturs un to īstenošana, bet gan tas, lai reformas radītu troksni, lai par tām runātu Parīzes salonos un Eiropas galmos.
Sākumā Šulcam izdevās panākt muižnieku privilēģiju pieņemšanu viņiem vēlamā redakcijā, jo ķeizariene ar savu parakstu apliecināja, ka Vidzemes muižniekiem neko nevēlas atņemt. Par to Šulcs visiem spēkiem un līdzekļiem bija cīnījies pusotru gadu. Bet Katrīna bija interesanta tāpēc, ka ar vienu roku deva, bet ar otru ņēma. Kad pēc ilgas vilcināšanās bija apstiprinātas muižnieku privilēģijas, tūlīt tika ierosināta cita muižniekiem ne mazāk nepatīkama lieta — Vidzemes zemnieku situācijas uzlabošana. Arī šī jautājuma risināšanā Šulcs neiztika bez palīgiem — muižnieku labvēļiem. Tie patiesi bija Vidzemes muižniekiem nemierīgi gadi, kad Šulcam nācās darboties Pēterburgā. Taču darbi veicās, un visumā bruņniecība bija apmierināta ar Šulca misiju. Tomēr priekiem nebija īstais laiks, jo galvenie notikumi vēl bija gaidāmi. Pēc neilga laika Katrīna nolēma apceļot Vidzemi.
Katrīnas ceļojums
Lai varētu īstenot valdības nodomātās reformas, Katrīna nolēma pagodināt Vidzemi un doties greznā ceļojumā. 1764. gada vasarā valdības svīta atstāja Pēterburgu. Drīz valdnieces kariete jau traucās pāri Vidzemes gleznainajiem pakalniem, bet viņu pavadošais personāls rīkoja banketus un gādāja par ķeizarienes uzturu un dzērieniem. No valdnieces kambarkungu aprakstiem uzzinām, ka ne tikai dižciltīgajiem viņa sniegusi roku skūpstam, bet, ceļojot no vienas pils uz nākamo, dažkārt sastapusi arī latviešus.
Vidzemes administrācija jau laikus gatavojās valdnieces sagaidīšanai, un katrā zirgu stacijā bija norīkotas kareivju komandas ķeizarienes un svītas drošībai. Bruņniecība bez kurnēšanas uz visām valdnieces pieturvietām nosūtīja dažādu šķirņu vīnus, augļus un mēbeles. Vietējie muižnieki rūpējās par valdnieces sagaidīšanu, atpūtu un ērtībām. Valdnieces ceļojuma laikā bērni kaisījuši puķes zem karietes riteņiem, bet vietās, kur ķeizariene ieradusies naktī, ļaudis stāvējuši ar lāpām ceļmalā. Reti kad Vidzemes muižnieku lišķīgums un iztapība izpaudās spilgtāk nekā Katrīnas ceļojuma laikā.
Atpūtas brīžos Katrīna bija aizņemta galvenokārt ar kāršu spēli. Tās laikā zem ķeizarienes logiem dziedājušas un dejojušas zemnieku meitenes. Sagaidot valdnieci netālu no Burtnieku pils, uzbūvēti goda vārti, bet ceļa abās pusēs stāvējušas latviešu meitenītes ar puķu vainadziņiem galvā un labības kūlīšiem rokās. Šajā gadījumā gan zeltainās vārpu buķetes nevarēja simbolizēt Vidzemes pārticību un labklājību, jo pārtikas jautājums te bija ļoti saasinājies. Labības trūkums 18. gadsimta otrajā pusē bija kļuvis par ikgadēju parādību šajā novadā, bet kartupeļu ieviešanu Vidzemē izdevās īstenot tikai pašās gadsimta beigās.
(Turpmāk vēl)
