Tajā vasarā dzīvoju laukos. Raudzījos uz skaistu mežmaliņu ar ziedošām maijpuķītēm.
Tajā vasarā dzīvoju laukos. Raudzījos uz skaistu mežmaliņu ar ziedošām maijpuķītēm. Vēlējos, kaut nokļūtu tādā vietā, kur būtu skaistuma un laimes bezgalība. Sapnī redzēju ezeru ar laivu un laivā jaunekli ar studenta cepurīti. Zināju, ka viņš būs mans. Sapnis bija krāsains un skaists. Jutos laimīga.
Vispārsteidzošākais, ka notika kā pasakā — es šo cilvēku satiku reālajā dzīvē. Viņa personība rosināja abpusējas mīlas jūtas. Šo piedzīvojumu glabāju kā noslēpumu, to neatklāju nevienam. Esmu skarba rakstura, atskabargaina.
Kādu dienu darbabiedrene teica, ka ar mani kāds vēlas runāt. Es apmulsu, mani kaut kas atturēja, un es nespēju viņam tuvoties. Viņš ilgi gaidīja, tad aizbrauca.
Mans neaizmirstamais draugs, lūdzu, piedod man! Paldies, ka tu man biji un vēl šodien esi manās atmiņās.
E. L. Pļaviņās
