Pirmdien svinēsim Valentīna dienu — Visu mīlētāju svētkus. Skūpsts ir mīlestības apliecinājums, kurš reizēm izsaka daudz vairāk nekā viskvēlākie vārdi. Katrs no mums atceras pirmo skūpstu.
Pirmdien svinēsim Valentīna dienu — Visu mīlētāju svētkus. Skūpsts ir mīlestības apliecinājums, kurš reizēm izsaka daudz vairāk nekā viskvēlākie vārdi. Katrs no mums atceras pirmo skūpstu. Varbūt mazliet neveiklu un tomēr pirmo.
Aina, 42 gadi
— Pirmais skūpsts. Vai to atceros? Protams, lai gan tas bija ļoti sen.
Televīzijā, LTV7 kanālā, redzēju, kā jaunieši čato. Kāda 13 gadu jauna meitene izmisumā sūdzējās, ka viņa jau mēnesi dzīvojot bez attiecībām ar zēniem. Sākumā likās šokējoši — mūsu jaunībā tā nebija, bet, ja padomā, varbūt tomēr bija gan, tikai par to nerunāja.
Pirmo reizi iemīlējos jau sākumskolā, protams, daudz vecākā zēnā. Par skūpstīšanos tad nebija ne runas. Tomēr ļoti pārdzīvoju, kad šis zēns sakropļoja roku ar laukā atrastu karalaika lādiņu.
Nākamā mīlestība bija pamatskolas pēdējās klasēs, mēs abi to jutām, taču neizrādījām. “Zēns” gan atnāca mani bildināt, kad skolas durvis bija aizvērtas jau 15 gadu. Par vēlu…
Bet pirmais skūpsts bija 11. klasē, kad biju viesos kādās kāzās Latgalē. Bija jautri, daudz dejoju, skanēja laba mūzika. Jau pirmajā dienā man uzmanību pievērsa muzikants — čigānu zēns. Un tā pieliekamajā pie kāzu gardumiem mēs arī skūpstījāmies. Čigāns nozaga man skūpstu.
Guntars, 27 gadi
— Tas bija pēc kādas balles. Biju apskurbis no laimes. Mēs stundām ilgi griezāmies dejā, bet pēc tam skūpstījāmies zem lielas liepas. Gaiss bija pilns liepziedu smaržas. Nākamajā rītā tapa šis dzejolis:
Ir vakars tumšs un silts,
Kad zvaigznes pie debesīm mirdz
Un mēness raugās pār mākoņa
malu.
Šis ir laiks, kad daba veldzi no
vakara rasas gūst,
Kad pa seno parku divas
dvēseles klīst,
Lai pirmā skūpstā savas lūpas
kļautu
Un vārdus izteiktu tās, kas kā
zvērests skan,
Kas sirdīm mīlas liesmās kvēlot
liks
Un aizmirsti netiks ne mūžam.
Ārija, sen vairs nav 18
— Vēl biju mazs meitēns, tikai dažus gadiņus pāri desmitam. Skolas ballītē visu vakaru mani dancināja no Rīgas atbraucis stalts students. Jutos ļoti lepna. Piekritu, ka viņš pavadīs mani mājup. Bija jauki. Atvadoties viņš vēlējās mani noskūpstīt. Grāmatās biju lasījusi, ka skūpsts ir karsts un dedzīgs. Taču tas izrādījās mīksts, slapjš un ļumīgs. Biju ļoti vīlusies.
Inga, 36 gadi
— Bija pavasaris. Sākās futbola sezona. Uz mūsu pilsētu bija atbraukusi spēlēt komanda no Ukrainas. Mana draudzene ar ukraiņu puišiem jau bija iepazinusies, un mēs gājām skatīties spēli. Tovakar iepazinos ar ukraiņu komandas ārstu — jaunu, skaistu vīrieti. Rokās sadevušies, staigājām pa pilsētiņas ielām. Tomēr vislabāk viņam patika Daugavas krastā ziedošās ievas. Pateicoties par lielisko vakaru, viņš mani noskūpstīja. Brīdi padomājis, aicināja braukt līdzi uz Ukrainu. Ļoti samulsu. Es paliku tepat, kur pavasaros zied ievas un krūmā pogo lakstīgalas.
Raimonds, 53 gadi
— Man bija četri vai pieci gadi. Kaimiņos dzīvoja kāda meitenīte pelēkiem matiem un lielām, tumšām acīm. Mēs bieži kopā rotaļājāmies. Spēlējāmies ar dažādām mantām, taču mūsu iemīļotākā spēle bija “dakteri”. Mērījām viens otram temperatūru, “potējām” zāles. Reiz viņa mani pēkšņi noskūpstīja uz lūpām. Tās bija ļoti maigas un siltas. Mūsu draudzība, protams, nepārauga mīlestībā. Man bija jādodas tālu projām. Tomēr vēl arvien man patīk spēlēt “dakterus” un, protams, kad vien iespējams, skūpstīties.
Jānis, 33 gadi
— Viņa izkāpa no vilciena vieglā sarkanā kleitiņā, kuru plivināja nerātna vēja pūsma. Sabužinājusi matus, viņa tuvojās. Mūsu skatieni sastapās un šķita, ka
grimstu viņas acu tumšajās dzīlēs kā atvarā. Rokās sadevušies, devāmies projām no ļaužu pilnā perona, lai pazustu kaut kur ciemata ēnainajās ieliņās. Bija saulgriežu vakars. Kalna galā liesmoja ugunskurs. Skanēja smiekli un dziesmas, taču mēs bijām kalna pakājē. Upe un krastmala lēnām tinās miglas palagos, pamazām slāpējot līgotāju balsis. Meitenes augums piekļāvās manējam un šķita, ka varu just, kā zem plānās kleitiņas strauji sitas viņas sirds. Degunu kņudināja viņas matu cirtas. Šķita, miljoniem sīku skudriņu rosās man uz muguras. Skatieni atkal sastapās, un lūpas apdedzināja skūpsts. Tās nu jau 14 gadu tālās nakts burvība nav zudusi. Vēl arvien varu gremdēties viņas tumšajās acīs un baudīt skūpstus. Karstus un kvēlojošus, kā toreiz, kad upe tinās miglā un kalna galā skanēja līgotāju balsis.
