Nesen paziņa Aina priecājās, ka līzingā iegādājusies dārgu tālruni. Satiku viņu pēc mēneša bezgala noskumušu — tālrunis pazudis.
Nesen paziņa Aina priecājās, ka līzingā iegādājusies dārgu tālruni. Satiku viņu pēc mēneša bezgala noskumušu — tālrunis pazudis. Precīzāk — nozagts.
Braucot uz Rīgu ar mašīnu, viņa pa ceļam paņēmusi arī novadnieci, ar kuru kopā vasarā strādāja ārzemēs. Ļoti sirsnīga, runīga, līdzjūtīga. Kad citi brīdinājuši, ka viņai piemīt “čiepšanas” kāre, neticējusi un viņu aizstāvējusi.
Toreiz, kad braukušas uz Rīgu, Aina novadnieci tikai uz mirkli mašīnā atstājusi vienu — kamēr ieskrien veikalā nopirkt limonādi. Dīvaini viņai šķita, kad pēkšņi līdzbraucēja pārdomāja doties uz Rīgu un lūdza viņu izsēdināt Ogrē — it kā apciemot draudzeni. Kad Rīgā Aina gribēja piezvanīt vīram, tālruņa somiņā nebija.
Saka, pie rokas nepieķerts nav zaglis. Kad Aina grasījās iet uz policiju, draudzene teica: “Viņa taču ir kleptomāne, tātad slima.”
Katrā laikraksta “Staburags” numurā policijas ziņās lasāma zādzību hronika. Taču tā ir tikai neliela notikumu daļa, jo ne visi apzagtie vēršas policijā. Piemēram, nesen kāds iršēnietis, vēlu atgriežoties no darba, pamanīja kaimiņa pagrabā gaismu. Gāja aprunāties, bet te pēkšņi grūdiens ar durvīm, un no pagraba izšāvās divi tēvaiņi ausainēs. Viņu guvums gan bija niecīgs — pāris kilogramu kartupeļu. — Tādus tik šaut nost, — teica saērcinātais vīrs, jo mūsu likumi ir tik “mīksti”, ka zagšana daudziem kļuvusi par ienesīgu nodarbi.
Viduslaikos zagļiem iededzinājuši pierē kauna zīmi, cirtuši nost roku, nogriezuši ausis. Reizēm šķiet — šo tradīciju vajadzētu atjaunot. Varbūt tad mēs kļūtu par valsti, kurā visvairāk invalīdu. Tagad bieži vien apzagtais jūtas vainīgāks par zagli.
Onora Hefernesa teikusi: “Alkoholisms — vienīgā slimība, ar kuru sirgstot jūs apzināties, ka neesat slims.” Manuprāt, to pašu var attiecināt arī uz zagšanas “slimību”.
