Latviešu tautai ir teiciens: “Nelaime nenāk brēkdama.” Tā manā mājā ienāca naktī, biju spiesta zvanīt ātrajai palīdzībai. Nebija ilgi jāgaida, kad palīdzība bija klāt.
Latviešu tautai ir teiciens: “Nelaime nenāk brēkdama.” Tā manā mājā ienāca naktī, biju spiesta zvanīt ātrajai palīdzībai. Nebija ilgi jāgaida, kad palīdzība bija klāt. Pie manis atbrauca divas jaukas feldšerītes un sniedza pirmo palīdzību, un man tūlīt kļuva vieglāk. Vietas slimnīcā nebija, bet viņas sazvanīja un izkārtoja, kaut uz vienu nakti ievietoja ķirurģiskajā nodaļā, bet slimnīcā. Es viņām esmu ļoti pateicīga. Slimnīcā ārstējoties, uzzināju, kā šos labos gariņus sauc — Valentīna un Inesīte.
Ārstējos terapijas nodaļā. Mūsu ārsts bija nodaļas vadītājs Valdis Grīgs. Viņu palātā gaidījām kā Dieviņu. No rīta viņš ienāca un jautāja, kā gulējušas, vai nav auksti. Vakarā atkal uzprasīja, vai kādai kas nesāp, nemaz nerunājot par ikdienas vizīti. Viņam aizejot no palātas, mums palika tāda laba aura, un zāļu ripa dažreiz nemaz vairs nebija vajadzīga.
Paldies, dakterīt, par jūsu zināšanām, prasmīgajām rokām un gaišo smaidu! Paldies arī visām sanitārītēm un māsiņām, īpaši Mirdzai, Daigiņai, par vieglām rokām un iejūtību.
Vija Bērziņa Bebros
