Grūti izsvērt, kas aizvadītajā nedēļā bija svarīgāks — pašvaldību priekšvēlēšanu cīņu sākums, attiecību saasinājums ar Krieviju vai pasažieru vilciena katastrofa.
Grūti izsvērt, kas aizvadītajā nedēļā bija svarīgāks — pašvaldību priekšvēlēšanu cīņu sākums, attiecību saasinājums ar Krieviju vai pasažieru vilciena katastrofa. Katrā ziņā abiem pirmajiem ir tālejošākas sekas, turpretī nelaime uz dzelzceļa pēc laika paliks vienīgi atmiņās. Diemžēl bojāgājušo piederīgajiem pārāk skaudrās un sāpīgās.
Tikai dažas minūtes trešdienas rītā kārtējo reizi pierādīja, cik trausla ir cilvēka dzīvība un neaizsargāti mēs visi esam. Šobrīd vēl īsti nenoskaidrotu iemeslu dēļ Rīgā satriecās divi vilcieni. It kā viens pabraucis garām sarkanajam luksofora signālam, it kā tas nemaz neesot dedzis — versijas ir dažādas. Patieso cenšas noskaidrot izmeklēšanas komisija, pagaidām gan vainodama tikai mašīnistu.
Manuprāt, ne jau tikai vilcienu avārija ir traģēdija. Daudz lielāka traģēdija ir sabiedrības attieksme. Uzreiz pēc sadursmes notikuma vietā ieradās glābēji, dzelzceļa amatpersonas un žurnālisti, kuru klātbūtne šādos notikumos ir likumsakarīga. Taču tikpat ātri klāt bija arī ziņkārīgie — nejauši garāmgājēji, netālajā stacijā citus vilcienus gaidošie, apkārtējo māju iedzīvotāji. Televīzijā vērojot reportāžas no notikuma vietas, izskatījās, ka apkārtne mudž no lieliem un maziem skatītājiem. It kā jau normāla reakcija — interesēties par notiekošo, taču sašutumu izraisa tas, ar kādu sajūsmu dažs skatītājs uztvēra uz sliedēm notiekošo. Kā realitātes šovu! It kā bojā nebūtu gājuši cilvēki, itin kā sniegs sārts būtu iekrāsots mākslīgi! Vai tiešām mūsu sabiedrība ir tik slima, ka nāves vērošana tai kļuvusi par izklaidi? Absurdi arī tas, ka dažs labs “uzņēmējs” vairāk uztraucās nevis par cilvēku upuriem, bet gan par to, ka aizkavēsies kravu transportēšana. Bizness pāri visam.
Nāve uz sliedēm masu saziņas līdzekļos bija aizvadītās nedēļas galvenais notikums, aizēnojot gan satiksmes ministra Aināra Šlesera pēkšņo vēlmi atcelt “Latvijas dzelzceļa” lēmumu palielināt braukšanas biļetes cenu, gan izsitot no pozīcijām līdzšinējo pēdējo nedēļu notikumu numur viens: Latvijas un Krievijas attiecības. Kopš mūsu Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga paziņoja par braukšanu uz Maskavu 9. maijā, kad Krievzemē svinēs Uzvaras svētkus, pagājušas jau vairākas nedēļas. Šķiet, kaimiņzemes diplomātiem par Vīķes—Freibergas lēmumu jāpriecājas, bet nekā. Krievijas politiķi sper zemes gaisā un ārdās kā sarkanas lupatas satrakots vērsis. Latvijas prezidente, lūk, necienīgi izturas pret lielo kaimiņu, cenzdamās skaidrot Otrā pasaules karas sekas Latvijā. Krievijas Ārlietu ministrija pat paziņoja, ka “Latvijas prezidentei uz Krieviju braukt, šķiet, negribas, tādēļ viņa darot visu, lai Maskava atsauktu ielūgumu vai nedotu iebraukšanas vīzu”. Absurds! Cik gan tālu var aizdomāties naida pārņemti prāti, kuri to vien dara, kā ikvienā Latvijas rīcībā saskata pret sevi vērstus draudus. Nu par tādu kļuvusi Vairas Vīķes—Freibergas deklarācija par Otrā pasaules kara sekām un grāmata “Latvijas vēsture. 20. gadsimts”, kuru prezidente uzdāvināja Krievijas kolēģim Vladimiram Putinam. Interesanti, vai viņš grāmatu kaut atšķīra?
Nav ko runāt par Krievijas politiķiem, mūsējie brīžiem nav labāki. Tikai pēc ilgām diskusijām un skandāla Saeimas deputāti beidzot vienojās par atbalstu prezidentes deklarācijai. Tai pašai, kuru tik asi kritizē Krievija. Mūsu deputāti nekritizēja, taču arī vienoti nobalsot par to uzreiz nespēja. Bija pamatīgi jāķīvējas, jāizjauc pirmais balsojums, lai pēc nedēļas pāris teikumos tomēr spētu paust atbalstu prezidentei mums visiem tik svarīgajā jautājumā. Šokējošākais, ka pa šo nedēļu nekas dokumentā nemainījās, tātad par to nobalsot varēja jau pirmajā reizē. Taču nē — mūsu tautas kalpi kārtējo reizi pierādīja, ka bez aizķeršanās spējīgi nobalsot tikai par savu algu pielikumu.
Vienotības nav arī triju Baltijas valstu līderu starpā. Igaunijas un Lietuvas prezidenti norāda, ka Latvijas kolēģei vēsturiskās patiesības skaidrošanā nepievienosies, jo, lūk, latviete pirmā pasteigusies paust savu apņemšanos 9. maijā braukt ciemos. Sākotnēji bijis domāts atbildi nesniegt līdz pavasarim, lai visi trīs prezidenti vienojoties izdarītu kopīgu paziņojumu. Nu vairs nekā. Veidojas jauna plaisa Baltijas valstu savstarpējā vienotībā.
Kamēr lielie dūži ķīvējas, mazie rūpējas par savām kabatām. Aizvadīto var dēvēt par kukuļu nedēļu, vien ar maizi tam nav nekāda sakara. Par kukuļu ņemšanu “iekrituši” muitnieki, ceļu policisti un līdz šim vēl nepieķertas profesijas pārstāvji — maksātnespējas administratori. Trīs kungi, kuriem jāuzrauga, kā maksātnespējīgs uzņēmums nokārto saistības ar kreditoriem, izdomāja bagātāki kļūt paši, no kādas firmas pieprasot 40 tūkstošu latu lielu kukuli. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs nu pēta, kur, cik un no kā administratori pieprasīja kukuli.
Pieķerti tikai trīs administratori, taču diezin vai viņi ir vienīgie kukuļņēmēji. Tāpat kā citās tiesībsargājošās jomās, arī šajā strādā dažādi cilvēki. Žēl, bet acīmredzot Latvijā nav profesijas, kuru neaptraipītu negodīgu kukuļņēmēju savtīgās intereses. Un pietiek tikai pāris šādu cilvēku, lai aizdomu ēna plestos pār visiem.
Vēlēšanas gan ir varen jautrs pasākums! Vienalga, vēlam Saeimu vai pašvaldības, balsojam par vienu vai otru sarakstu, pirmsvēlēšanu laiks ir īpašs. Pēkšņi dzirdīgas kļūst pat viskurlākās ausis un dāsni pat visskopākie. Kāda pagasta iestādes darbiniece atzina, ka kopš pagājušās nedēļas pagasta vadītājs kā smērēts — prasi, ko gribi, visu izdara. I jaunām mēbelēm nauda atradusies, i algai pielikums apsolīts, pie tam vēl negaidīti laipns kļuvis: “labdien” un “lūdzu”, kā klājas bērniem, vīram, kā veselība? Agrāk pat labdienu lāga nav padevis, kur nu vēl lai par veselību apjautātos. Nu jā, vēlēšanas tuvu! Žēl tikai, ka reizi četros gados.
Snieg. Kā brāļu Ziemeļu savulaik populārajā dziesmā — zemi pārklājis balts sniedziņš. Salst. Kā jau ziemā. Īstais laiks baudīt ziemas priekus.
