Rutas kundze no Aizkraukles jautā, kādus vēl saldinātājus, ne tikai cukuru vai medu, var izmantot.
Rutas kundze no Aizkraukles jautā, kādus vēl saldinātājus, ne tikai cukuru vai medu, var izmantot.
Saldinātājus var iedalīt kaloriju un bezkaloriju jeb mākslīgajos saldinātājos.
Kaloriju saldinātāji
Dabiski iegūti barojoši saldinātāji, kuri organismu apgādā ar kalorijām, ir gandrīz visos augos un pienā. Absorbējas zarnu sistēmā, vēlāk nonāk aknās, kur pārveidojas par glikozi. Barojošie saldinātāji mēdz būt kristāliskā un šķidrā formā, granulās vai kā pulveris. Populārākie kaloriju saldinātāji ir medus, fruktoze (augļu cukurs), glikoze (vīnogu cukurs), laktoze (piena cukurs), maltoze (iesala cukurs), melase (sīrups, kas paliek pāri cukura ražošanā), augu sīrupi — miežu iesala, kļavu, rīsu, kukurūzas u. c.
Šo saldinātāju enerģiskā vērtība un ietekme uz veselību ir tādi pati kā cukuram.
Šai grupai pieder arī cukurspirti, kurus iegūst no glikozes vai augļiem un dārzeņiem. Cukurspirti ir par 40—90% mazāk saldi nekā cukurs. Populārākie ir sorbīts, mannīts, ksilīts un maltitols. Organismā tie uzsūcas lēnām.
Bezkaloriju jeb mākslīgie saldinātāji
Tie ir ķīmiski sintezēti produkti bez kalorijām vai ar ļoti mazu kaloriju skaitu un augstām saldināšanas spējām. Tos plaši lieto konditorejas izstrādājumos, kečupos, majonēzēs, sinepēs, desertos, atspirdzinošajos un alkoholiskajos dzērienos, košļājamajās gumijās, medikamentos, kā arī diabētiķiem paredzētos produktos.
Šobrīd par vispiemērotāko cilvēku organismam uzskata aspartamu (piemēram, “Canderel”, “Olsvit” u. c.). Taču populārākie ir lētie saldinātāji, kuri satur saharīnu un ciklamātu (“Sucra—Diet”, “Diamant” u. c.). Bezkaloriju saldinātāji ir tabletēs, granulās, pulverī un šķidrā veidā.
Saldinātāju priekšrocības:
* praktiski nav enerģētiskās vērtības, tāpēc maltītēs tos var izmantot ikviens, kurš vēlas samazināt svaru,
* neietekmē cukura (glikozes) daudzumu asinīs,
* negatīvi neietekmē zobu veselību.
Mākslīgie saldinātāji
Saharīns. Pirmais mazkaloriju saldinātājs, atklāts pirms vairāk nekā 100 gadiem. Lēts, dod 200—300 reižu lielāku saldumu nekā saharoze.
Aspartams. Olbaltumviela ar saldu garšu. Veidota no divām aminoskābēm — asparagīnskābes un fenilalanīna. Atklāts 1879. gadā. Apmēram 200 reižu saldāks nekā saharoze, enerģētiskā vērtība ir 4 kcal/g. 1981. gadā ASV apstiprināja aspartamu lietošanai pārtikas produktos, tas drīz kļuva par pašu populārāko mazkaloriju saldinātāju.
Acesulfāms—K. Atklāts 1967. gadā. 200 reižu saldāks nekā saharoze. Ķermeņa vielmaiņa nemaina šo saldinātāju, tāpēc izdalās neizmantotā veidā. Neizraisa kariesu un piemērots diabētisko produktu ražošanai. Apstiprināts lietošanai 90 valstīs.
Taumatīns. Tas iegūts no Āfrikā augoša koka katemfe. Tā ir olbaltumviela, 2000—2500 reižu saldāka nekā saharoze. Neizraisa kariesu, un nav novērotas nekādas nelabvēlīgas reakcijas izmēģinājumos ar dzīvniekiem un cilvēkiem.
Neohesperidīns—DC. Iegūts no apelsīnu mizām. 1500—2500 reižu saldāks par saharozi. Tomēr lietošanā traucē mentolam līdzīgā pēcgarša.
Latvijā lietošanai pārtikas produktos atļauts izmantot acesulfāmu—K, aspartamu, ciklamātu, saharīnu, taumatīnu un neohesperidīnu—DS. Pārtikai, kura paredzēta zīdaiņiem un bērniem līdz triju gadu vecumam, saldinātājus nav vēlams pievienot.
(“Veselība”)
