Aizkraukles muižkungs Karls Frīdrihs Šulcs fon Ašerādens 1764. gada rudenī izdeva pirmos likumus saviem zemniekiem.
Aizkraukles muižkungs Karls Frīdrihs Šulcs fon Ašerādens 1764. gada rudenī izdeva pirmos likumus saviem zemniekiem. Ņemot vērā latviešu beztiesisko situāciju, 18. gadsimtā tas bija svarīgs notikums, jo pirmo reizi pēc zviedru laika agrārās reformas dzimtļaudīm piešķīra plašākas tiesības. Tieši pirms 240 gadiem
barons Šulcs iededza mazu cerību stariņu nomākto dzimtļaužu sirdīs. Iededza, lai tikpat ātri to izdzēstu. Viņa zemniekiem domātie likumi jeb tā sauktā Aizkraukles un Rīmaņu muižas zemnieku tiesa darbojās tikai dažus mēnešus.
Vidzeme — muižnieku republika
1700. gadā sākās Lielais ziemeļu karš, kas radikāli mainīja Latvijas zemē nostabilizējušos iekārtu. Krievijas cars Pēteris Lielais ar varu centās iegūt pieeju Baltijas jūrai, un tas viņam izdevās. Baltijas telpā ielauzās Krievija, lai tur paliktu. Arī Vidzemes muižnieki nonāca Krievijas pakļautībā. Šķita, ka līdz ar varas maiņu viņu privilēģijas būs nopietni apdraudētas. Taču tā nenotika. Gluži pretēji — baronu vara kļuva vēl ietekmīgāka nekā zviedru laikā.
Kādi vēsturiski spēki izvirzīja šo mazo ļaužu grupu — “Vidzemes muižnieku republiku” — tik augstu? Izskaidrojums ir vienkāršs: Pēteris Lielais augstu vērtēja visu, kam bija sakars ar kultūru, kuru viņš gribēja “iepotēt” saviem krievu pavalstniekiem. Šis Pētera noskaņojums bija laimes dāvana, kas bez jebkādām pūlēm iekrita klēpī Vidzemes muižniekiem. Tajā skaitā arī toreizējam Aizkraukles muižas īpašniekam Karlam Šulcam, pirmo zemnieku tiesību autora vectēvam.
Šulcu dinastija
Šulcu dzimta nepiederēja pie senās Vidzemes muižniecības. Šī ģimene Vidzemē parādījās tikai zviedru laikā un bija cēlusies no Zviedrijas virsnieku un administratoru aprindām. Aizkraukles muižu Zviedrijas valdnieks Gustavs Ādolfs 1630. gadā piešķīra virsleitnantam Sīmanim Šulcam lietošanā uz nenoteiktu laiku, kamēr viņš baudīs karaļa labvēlību. Pēc Sīmaņa nāves 1636. gadā lietošanas tiesības ieguva viņa atraitne ar noteikumu, ka valsts atmaksās viņai pienākošos daļu par nelaiķa vīra nopelniem. Tas ir tipisks sākums valsts muižas pārejai privātpersonu rokās. 1650. gadā majors Šulcs no karalienes ieguva šo muižu savā īpašumā, atsakoties no civilprasības pret valdību. Bet Kārļa XI laikā Martens fon Šulcs tika iecelts muižnieka kārtā un 1664. gadā ieguva brīvkunga titulu līdz ar Aizkraukles “baroniju” Vidzemē.
Muižu redukcija 1685. gadā skāra arī Šulca īpašumu, jo valdība atsavināja viņam Aizkraukles muižu, nododot to Šulcu ģimenei mūžīgā rentē. Tad nāca Vidzemes muižniecības ziedu laiki, un 1712. gadā ar krievu valdības rezolūciju Karlam Šulcam dzimttiesības atkal tika atjaunotas.
Tas bija laiks, kad Vidzeme bija ļoti stipri izpostīta, mēra un kara dēļ bija zaudēts tūkstošiem dzīvību. Vidzeme bija trūkuma pārņemta un pustukša. Arī Aizkraukles muižas ienākumi bija ļoti mazi, kad 1720. gada 21. janvārī pasaulē nāca Karls Fridrihs Šulcs — nākamais muižas īpašnieks, vēlāk Vidzemes bruņniecības landrāts un muižniecības interešu aizstāvis cara galmā Pēterburgā, kā arī Aizkraukles pirmo zemnieku tiesību autors. Lai labāk izprastu, kā Šulcs izvirzījās par 18. gadsimta 60. gadu lielāko Baltijas vāciešu politisko darbinieku, nedaudz par viņa biogrāfiju.
Trauksmainā jaunība
Nevar teikt, ka baronu dzimtas mazā atvasīte būtu baudījusi bezrūpīgas bērnu dienas. Tikko bija beidzies Lielais ziemeļu karš, un pirmie pēckara gadi nebija tie labākie. Pēc paviršas mājas izglītības 1732. gadā vecāki nodeva divpadsmitgadīgo zēnu kadetu korpusā Pēterburgā. Tur Šulcam pietrūka nopietnas uzraudzības, viņš ātri iztērēja līdzpaņemto naudiņu un nodevās dažādām palaidnībām. Apšaubāmu draugu sabiedrībā viņam draudēja garīgs un fizisks pagrimums. Tomēr apziņa, ka viņam nav izredžu beigt kadetu korpusu, pamodināja Šulcā godkārību. Pēc divu gadu palaidnīgās dzīves viņš atmeta agrākos netikumus, par vecāku sūtīto naudu ņēma privātstundas un pēc sešiem kadetu korpusā pavadītiem gadiem ieguva virsnieka pakāpi.
Miers nav sabiedrotais
Jaunais virsnieks 1739. gadā iestājās Braunšveigas kirasieru pulkā, tad pārgāja pie dragūniem un 1741. gadā ieguva kapteiņa pakāpi. Karadienests Šulcu ļoti aizrāva, un šajā virzienā viņš bija nolēmis sasniegt savas karjeras augstāko pakāpi. Taču to kavēja bezkaru periods, jo Pēteris Lielais logu uz Eiropu jau bija izcirtis, bet Napoleons vēl nebija piedzimis. Interesi par militārdienestu Šulcs bija mantojis no saviem senčiem — zviedru virsniekiem. Kara lietās viņš patiesi bija entuziasts līdz pat mūža nogalei. Savukārt godkārība lika Šulcam tiekties pēc virsnieka karjeras augstākajiem sasniegumiem.
(Turpinājums nākamajā numurā)
