Ceturtdien pēcpusdienā no Rīgas braucu ar vilcienu. Pēdējā minūtē iekāpu pēdējā vagonā, tāpēc pirmā vagona baiļu sindromu neizjutu. Taču tukšs tas nebija. Darbā nogurušie cilvēki gribēja atpūsties un meklēja sēdvietu arī tur.
Ceturtdien pēcpusdienā no Rīgas braucu ar vilcienu. Pēdējā minūtē iekāpu pēdējā vagonā, tāpēc pirmā vagona baiļu sindromu neizjutu. Taču tukšs tas nebija. Darbā nogurušie cilvēki gribēja atpūsties un meklēja sēdvietu arī tur.
Vilcieni taču katru dienu no sliedēm neripo, autobusi regulāri grāvī negāžas. Viss ātri vien aizmirstas. Vilcienu sadursmes vietā Rīgā nekas vairs neliecināja, ka te notikusi katastrofa un gājuši bojā cilvēki. Tikai Vagonu parka teritorijā par to atgādināja sadauzītā un glābēju sagraizītā vagona vraks.
Kaut kas tikpat briesmīgs, bet vēl traģiskāks ar daudziem cilvēku upuriem Latvijā noticis pirms kādiem 30 gadiem. Tad par to nerakstīja un televīzijā nerādīja. Bija publicēta tikai maza informācija “Rīgas Balsī” ar kodolīgu piebildi: “Ir upuri.” Tagad mēs vai visas 10 stundas, kamēr mēģināja atbrīvot zem vilciena vagona iespiesto mašīnistu, varējām vērot glābēju rosīšanos un šausmināties vai dusmoties par šķietamo lēnumu. Aizmirstot, ko teiktu tad, ja paši vai tuvinieki būtu šī cilvēka vietā.
Kāda paziņa teica: “Labāk būtu nezināt, ka noticis kaut kas tāds. Padomju laikos taču pie mums nebija ne avāriju, ne lielu ugunsgrēku, autobusi neapgāzās un lidmašīnas zemē nekrita. Neko nezinājām un dzīvojām bez bēdu.” Jā, kā tad īsti ir labāk? Neko nezināt un kā strausam bāzt galvu smiltīs vai tomēr zināt, vērot un vērtēt pašam? Vai labāk pa ausu galam sagrābstīt šaušalīgas notikušā drumslas un tīties baumu plīvurā vai aukstasinīgi pieņemt realitāti un kaut ko darīt, lai nekas tāds neatkārtotos? Katram būs sava atbilde.
Reiz kāds kolēģis no Zviedrijas mācīja, ka vietējo ziņu var uzrakstīt saistībā ar jebkuru starptautisku notikumu. Piemēram, Spānijā nogāžas lidmašīna. Kāds gan mums ar to sakars? Kaut vai tāds, ka tajā neviens pasažieris no Aizkraukles nelidoja. Arī par Rīgā notikušo varam rakstīt: vilcienā, kurš piedzīvoja katastrofu, neviena cilvēka no Aizkraukles nebija, jo… tas kursēja no Lielvārdes. Tā ir mūsu laime nelaimē. Diemžēl autobusā, kurš piedzīvoja traģisku avāriju Ēģiptē, sieviete no Aizkraukles bija. Par to, iespējams, stāstīsim kādā no turpmākajiem laikraksta numuriem. Bet varbūt labāk nestāstīt? Ja nu kāds tāpēc nebrauc skatīties piramīdas?
