Mazzalvieši zina, ka tajās reizēs, kad tradicionālā medicīna nav pietiekami efektīva, palīdzēt var Maija Usānes kundze. Taču pati Maijas kundze, tiklīdz iespējams, dodas makšķerēt.
Mazzalvieši zina, ka tajās reizēs, kad tradicionālā medicīna nav pietiekami efektīva, palīdzēt var Maija Usānes kundze. Taču pati Maijas kundze, tiklīdz iespējams, dodas makšķerēt.
Maija Usāne ir rīdziniece, taču nu jau ilgāku laiku dzīvo laukos —te gaiss tīrāks, dzīve nav tik steidzīga un var priecāties par to, kā līdz ar gadalaikiem mainās daba. Arī upe ir pavisam netālu.
Brālīti atrod upmalā
–– Par to, ka kļuvu par makšķernieci, jāpateicas manam brālim, –– atceras Maijas kundze. –– Tolaik dzīvojām Rīgā. Braucām uz Juglu peldēties, un mans mazais brālītis bija noskatījies, ka puikas tur velk labus lomus. Kādu dienu viņš pazuda. Abas ar māti izmeklējāmies, bet viņa nekur nebija. Iekšējā balss man teica, ka brālītim nekas nekaiš un man jābrauc uz Juglu. Palūdzu mātei naudu un braucu. Un patiesi — brālītis sēž upes krastā ar makšķeri, un kanniņa jau pusē ar mailītēm. Viņš izbrīnījies vaicā, kāpēc man neesot līdzi makšķeres –– lieliski ķeroties. Vēlāk es pavadīju viņu uz upmalu un arī pati ņēmu līdzi makšķeri. Nesēdēsi taču tāpat vien krastā. Līdz ar to taciņa uz upi bija iemīta.
Acis kā 20 kapeiku monētas
Kopā ar brāli upes krastos esam piedzīvojuši ne vienu vien neparastu notikumu. Reiz aizbraucām makšķerēt uz Bausku. Piebraucām pie kāda tilta. Redzam — upes līkumā viens pie otra sasēdušies vairāki vīri un cilā makšķeru kātus. Bet burzmā jau lāga neķeras. Brālis raudzījās pēc labākas vietas, kur mums upmalā apmesties, bet es tikmēr iemetu makšķeri tāpat no tilta. Pēkšņi kaut kas sagrāba ēsmu un parāva tik stipri, ka makšķerei pat gals nolūza. Saucu, lai brālis nāk palīgā. Viņš steigšus nokāpa patiltē un brida upē, lai palīdzētu izvilkt manu lomu.
Iebridis kādu gabaliņu, viņš apstājās un izbijies sauca, ka zivij, kura vēl arvien bija auklas galā, acis kā 20 kapeiku monētas un esot pat bail tuvumā iet. Tikmēr lielā zivs arvien vairāk sapinās zālēs. Atsteidzās palīgā vēl kāds vīrs, kurš, izvilcis prāvu nazi, arī iebrida ūdenī. Pat nezinu, no kā brālis tajā mirklī nobijās vairāk –– no lielās zivs vai ar nazi bruņotā palīga. Trijatā lielo zivi tomēr izcēlām krastā. Tā bija 14 kilogramu smaga līdaka. Tā arī ir lielākā zivs, ko savā mūžā esmu noķērusi. Milzu līdaku atdevām kādai daudzbērnu ģimenei, kura netālu dzīvoja.
Saprotas bez vārdiem
–– Nesen kopā ar vīru bijām pārcēlušies dzīvot uz Ērberģi, –– atceras Maija Usāne. –– Sākumā jau lauku darbus nepratām. Iedēstījām kartupeļus, taču arī nezāles auga griezdamās. Taču es uzskatu, ja dobē jāaug kādai kultūrai, tajā nav vietas nevienam citam augam, arī nezālei, tāpēc, cik vien spēka, centāmies izplūkt visas nezāles. Teikšu godīgi — nepieradušiem pilsētniekiem tas bija grūts uzdevums.
Saulīte sildīja tik stipri, ka vairs nevarējām izturēt. Mēs lieliski sapratāmies no pusvārda vai dažkārt pat iztikām pavisam bez vārdiem. Toreiz pietika tikai saskatīties, lai zinātu, ka nezāles un kartupeļu vaga jāatstāj mierā un jādodas uz upi krūmu pavēnī meklēt veldzi. Nekas gan neliecināja, ka gaidāms prāvs loms. Bija karsta jūlija diena. Pēkšņi vīrs no visai seklā ūdens izvilka vairāk nekā kilogramu smagu ālantu. Tā ir ļoti skaista un spēcīga zivs. Pēc dažiem mirkļiem krastmalas smiltīs žaunas vārstīja vēl viens liels ālants. Todien noķērām piecus. Nākamajā dienā četrus, tad trīs, divus, vienu. Ālantu laiks beidzās, taču palika lieliskas atmiņas.
Atpūšas upmalā
Vasarā makšķerēju lielākoties ar pludiņmakšķeri un gruntsmakšķeri. Spinings lai paliek citiem. Ir bezgala aizraujoši vērot, kā viļņos šūpojas pludiņš vai nostiepjas gruntsmakšķeres aukla. Arī ziemā, tiklīdz uzsalt ledus, dodos uz upi. Parasti ķeras lieliski. Tas nekas, ja reizēm ledus neiztur un ielūzt. Mājas ir netālu, bet, ja dodos kur tālāk, vienmēr mašīnā līdzi sausas drēbes. Parasti zemledus makšķernieki viens otram reti palīdz, taču vīri, pat tie, kurus nepazīstu, vienmēr apvaicājas, vai nevajag palīdzēt izurbt caurumus. Reiz biezā sniega dēļ nevarēju ar automašīnu piebraukt pie upes. Kupenas dziļas, aizbrist grūti. Atceļā sastapu kaimiņu, kurš interesējās, kā veicies. Teicu, ka uz upes netiku sniega dēļ. Nākamajā dienā viņš notīrīja sniegu līdz pat upes krastam, lai es varētu ērti piebraukt.
Tikai upmalā tā īsti varu atpūsties no ikdienas rūpēm. Upe mainās ik mirkli un vienmēr rada pozitīvus pārdzīvojumus. Vienā mirklī domas, kuras nomāca, ir kā ar roku atņemtas. Savlaik, atnākot no zvejas, piedzīvotais pārtapa vārsmās.
Raudiņas kūst uz mēles
Maijai Usānei ir arī dažas zivju pagatavošanas receptes. Ja tās ievēro, zivis pašas vai kūst uz mēles. Kurš gan nav šķendējies, ka, ēdot raudas, vienmēr problēmas ar asakām. Maijas kundze iesaka vispirms zivtiņas sacept, bet pēc tam kādu laiku paturēt marinādē. Tās pagatavošanai uz litru ūdens vajag četras ēdamkarotes cukura un tējkaroti sāls, nedaudz eļļas, sīpolus un etiķi pēc garšas. Sīpolus marinādē nedaudz pavāra un tad pārlej zivīm. Asakas pēc kāda laiciņa izmirkst un nemaz nav jūtamas.
Savukārt zivju kotletes būs garšīgākas, ja zivju masai pierīvēsiet burkānu, sīpolu un piejauksiet olas. Cepta zivs garšos labāk, ja sāli bērsiet tikai tad, kad zivs gabaliņš jau vienu reizi uz pannas apgriezts. Tā nezudīs garša.
