Margaritas Celmiņas informācijai “Mācās par Eiropas naudu”: Mācos datoroperatoru kursos Aizkrauklē un varu teikt, ka līdz galam viss nav izdomāts, tā vien liekas, ka firma, kura uzņēmās mūsu apmācību, pirmām kārtām ir domājusi par naudu.
Margaritas Celmiņas informācijai “Mācās par Eiropas naudu”:
“Mācos datoroperatoru kursos Aizkrauklē un varu teikt, ka līdz galam viss nav izdomāts, tā vien liekas, ka firma, kura uzņēmās mūsu apmācību, pirmām kārtām ir domājusi par naudu, kuru saņem mūsu apmācīšanai, un tikai tad kārto pārējās lietas (pasniedzēji, telpas, pat stipendiju mums gribēja nošmaukt par vairākiem latiem).”
Jud 300
“Ir ļoti vīzdegunīga attieksme, nekas jau nav mainījies, viņas domā, ka ir mazie ķeizariņi, tāpēc izrāda savu varu, netīk iegriezties bezdarbnieku kantorī.”
Vita
Pastāstiet arī, lūdzu, kāda attieksme pret bezdarbniekiem ir pārdevēju kursos! Slimot nedrīkst, bērni arī nedrīkst slimot…”
*****
“Tā ir tikai normāla parādība, jo arī darbā tu “nedrīksti” slimot, un nav vēlams arī gribēt atvaļinājumu. Domāju, ka pasniedzējs pie tā nav vainīgs.”
ixxi
“Ir nācies saskarties ar Nodarbinātības dienesta kursiem gan man, gan maniem draugiem un paziņām. Varam teikt, ka tās firmas, ar ko VND slēdza līgumus par apmācību, šo cēlo misiju veica tikai naudas dēļ (konkrētāk — mācības ārpus rajona). Tieši tāda attieksme un tieši tā, kā saka Jud300. Protams, ka VND nevar uzņemties atbildību par citu firmu darbu, tomēr gribētos citādu attieksmi. No otras puses, kāda jēga šai firmai censties no ādas izlīst par to naudu, ko tai samaksā valsts par mācīšanu? Par Nodarbinātības dienesta darbiniekiem gan varu teikt tikai to labāko. Visi jau gudri kritizēt, bet, ko lai dara valsts ar veselu varzu liekēžu, sliņķu un dzērāju (tādi ir lielais vairums bezdarbnieku)? Jau tāpat tiek sniegta diezgan stipra roka atbalstam VND personā. Un tam, kas neko negrib iemācīties, izdarīt un pilnveidoties, nekā arī nav un nebūs. Te es, protams, nerunāju par personām, kas zaudējušas darbu dažādos rajonā zināmos uzņēmumos vai kā citādi un nenolaiž rokas, bet turpina cīnīties, meklēt iespējas un pilnveidot gan sevi, gan nākotnē arī savu naudasmaku. Jo tik jau vien mums būs, cik paši padarīsim.”
Aizkraukle
Sandras Pumpures intervijai “Mīlestības un darba nekad nav par daudz”:
“Iepriecinoši, ka ir vēl latviešu autori, kuri raksta grāmatas un ka tās tiek arī izdotas. Lai gan atšķirībā no ārzemju bezjēdzīgajiem un bezgaumīgajiem luburomāniem “mūsējiem” pietrūkst reklāmas, un tie bieži vien grāmatnīcu plauktos paliek nepamanīti. Bet latviešu darbi ir daudz labāki un vērtīgāki. Man īpaši patīk bērnu grāmatu autores Signes Kvaskovas grāmatas. Tās es ieteiktu palasīt ne tikai bērniem, bet arī viņu vecākiem.
P. S. Nupat ir iznākusi un tūlīt (varbūt jau ir) būs nopērkama viņas jaunā grāmata, kas ir turpinājums “Susura gadam”.”
Lasītāja
Agitas Grīnvaldes rakstam “Kandidāts olimpiskajām spēlēm”:
“Viegli gan pagaidām nebūs, bet lai tik turpina trenēties, un, kas zin, ja ne šīs, tad nākamās olimpiskās spēles būs…”
Māris
