Pilskalnes pagastā vēlējāmies apciemot kādu kuplu ģimeni, un pašvaldībā teica, lai braucot pie Salnām. Silva un Oļegs audzina četrus brašus puikas, kuri ir vecāku prieks un acuraugs.
Pilskalnes pagastā vēlējāmies apciemot kādu kuplu ģimeni, un pašvaldībā teica, lai braucot pie Salnām. Silva un Oļegs audzina četrus brašus puikas, kuri ir vecāku prieks un acuraugs.
Māmiņu Silvu sastapām kursos, kuri organizēti bezdarbniekiem. Viņa apņēmusies mācīties un atrast darbu, citādi laukos grūti izdzīvot. Pagaidām vienīgais pelnītājs ģimenē ir tētis Oļegs, kurš strādā SIA “Nerta” gaterī.
— Četrus bērnus ģimenē noteikti nebijām plānojuši. Piekritām tiem, kuri teica, ka viens noteikti ir par maz. Nolēmām, ka divi arī. Ceturtais “pieteicās” negaidot, un šobrīd par to priecājamies. Viegli jau nekad nav bijis. Kad viņi bija mazi, nespēju vien zeķes visiem pieadīt, — stāsta Silva Salna.
Visiem bērniem vecāki izvēlējušies skaistus latviskus vārdus — Mārtiņš (14 gadu), Kārlis (11), Edgars (9) un Kristaps (7). Silvas kundze stāsta, ka abi ar vīru nosprieduši — ja dzims dēls, pirmdzimtais būs Mārtiņš. Otrajam dēlam izvēlējušies vārdu, kāds ir gan Silvas, gan Oļega vectēvam. Edgars rados jau bijis — mierīgs un nosvērts, tāpēc arī savu atvasīti tā nosaukuši. Savukārt Kristaps vienkārši iepaticies.
Atzinība no Japānas
Tagad visi četri puikas jau ir Pilskalnes pamatskolas skolēni. Pērn rudenī skolas gaitas sāka arī pastarītis Kristaps. Katram vajadzīgs atbalsts. Bērni raksturā ir dažādi. Mārtiņš ir mierīgs un kluss zēns. Viņam patīk daba, labprāt zīmē. Piedalījies starptautiskajā zīmējumu konkursā, un divus viņa darbus aizsūtīja uz Japānu. No turienes saņemta atzinība. Vecāki vēlas, kaut dēls varētu apgūt mākslu, bet pagaidām ir tikai tas, ko sniedz skolā. Nākamgad Mārtiņš mācīsies jau 9. klasē, jāsāk domāt, kur skolosies tālāk.
Arī pārējiem brāļiem ir kāda aizraušanās. Māte atzīst, ka jaunākais ģimenē ir delverīgākais, jo vairāk lutināts, kā jau mazākais. Tomēr viņi visi vecākiem ir lieli palīgi. Katram ir savi mājas darbiņi, pašiem jārūpējas par savām lietām, arī istabām jābūt sakārtotām. Māte nespēj visu izdarīt viena.
— Reiz vēlu atgriezos mājās, un bērni jau bija sakārtojuši māju, nomazgājuši traukus, sākuši gatavot vakariņas. Edgars teica, ka tagad viņiem jāsāk man palīdzēt, — šo gadījumu atminoties, Silvai acīs aizkustinājuma asaras.
Zina labākās vietas
Salnu ģimene ceturto gadu dzīvo Pilskalnes pagasta centrā Līvānu tipa mājā, kuru īrē no pašvaldības.
— Dārzs mums ir vairākus kilometrus no mājām, un uz turieni pārsvarā dodamies ar velosipēdiem. Puikām jau īpaši nepatīk ravēt, bet jādara vien ir. Vasarā un arī tagad sestdienās un svētdienās biežāk esam pie manas mammas lauku mājās. Daudz viņai palīdzam, un arī puikām tur ir sava nodarbe. Blakus ir upe, Mārtiņš dodas makšķerēt. Jaunākie gan bez pieaugušo ziņas nedrīkst turp doties, — stāsta Silvas kundze.
Bērniem ļoti patīkot ogot un sēņot, un doties uz mežu viņi nav mudināmi. Paši zina labākās vietas, kur daudz ogu un sēņu. Salasīto ģimene izmanto pašu vajadzībām, jo nav iespēju to kādam pārdot.
Gribas “izkustēties”
Silva savulaik Rīgā apguva šuvējas motoristes profesiju. Atgriezusies Pilskalnē, gadu strādāja par pavāra palīdzi. Tad dzima bērni, un darbu vajadzēja pārtraukt. Tagad viss jāsāk no gala. Jaunajai sievietei ir nedaudz pāri 30 gadiem, un viņa vēlas vairāk “izkustēties” no mājas.
— Iztikšana ir grūta, bet citiem noteikti ir vēl sliktāk. Ja būtu vairāk naudas, bēdāties noteikti vajadzētu mazāk. Ir arī īres parāds par māju, jo vienas vīra algas mums nepietiek. Ļoti gribu mācīties, jo bez izglītības nekā nebūs, tāpēc nelaidīšu garām nevienu iespēju, lai kaut ko apgūtu. Jūtos vēl jauna un enerģiska. Neesam domājuši mainīt dzīvesvietu — vai tad citur mūs gaida atplestām rokām? Te bērniem ir jauka skola, un arī vide ierasta, — saka Silva Salna.
