Odzienieša Eduarda Krūmiņa dzīves gājums ir līdzīgs daudzu citu XX gadsimta pirmās puses latviešu vīru izdzīvotajam. Viņš cīnījās par jauno Latvijas valsti, vēlāk kopa Latvijas zemi un bija arī tās sargu rindās.
Odzienieša Eduarda Krūmiņa dzīves gājums ir līdzīgs daudzu citu XX gadsimta pirmās puses latviešu vīru izdzīvotajam. Viņš cīnījās par jauno Latvijas valsti, vēlāk kopa Latvijas zemi un bija arī tās sargu rindās. Latvijas valstij zaudējot neatkarību, arī viņš zaudēja dzīvību staļiniskajās represijās. E. Krūmiņš bija īsts tēraudvīrs — lūza, bet neliecās.
Brīvības cīnītājs
Eduards Krūmiņš piedzima pirms 105 gadiem gandrīz pašā jaunā, latviešu tautai tik daudz atnesušā gadsimta sākumā — 1900. gada
23. janvārī Odzienas pagastā zemkopju daudzbērnu ģimenē.
1919. gada jūnija vidū, kad pie Cēsīm par jauno Latvijas valsti pret baltvācu landesvēru un vācu Dzelzs divīziju cīnījās neatkarīgās Igaunijas armija un Ziemeļlatvijas karaspēks, 19 gadu vecais jauneklis brīvprātīgi iestājās jaunajā Latvijas armijā. Viņš dienēja
4. Valmieras kājnieku pulkā, piedalīdamies daudzās kaujās.
1920. gada jūnijā kādā nakts izlūkgājienā pāri Zilupei kaprālis Krūmiņš kā patruļas priekšnieks pirmais šķērsoja upi un sagūstīja lielinieku novērošanas posteni. Arī izlūkgājiena turpinājumā viņš darbojās ļoti aktīvi, notverdams vēl vairākus gūstekņus un iegūdams vērtīgas ziņas par sarkanās armijas spēkiem. Par šo varonīgo un prasmīgo rīcību Eduardu Krūmiņu apbalvoja ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni un paaugstināja seržanta dienesta pakāpē. Pēc brīvības cīņu beigām viņš vēl mazliet vairāk par gadu pavadīja dienestā, līdz 1922. gada 28. novembrī demobilizējās.
Zemnieks
Eduards Krūmiņš augstu vērtēja zemi. Puikas gados viņš bija gans, vēlāk kalps Alberta Bunduļa saimniecībā Odzienas pagasta “Vērēs”.
Kad, īstenojot agrāro reformu, Latvijas valsts sadalīja muižu zemi, E. Krūmiņš īpašumā saņēma saimniecību “Jaungrīvas” Odzienas pagastā, kuru viņš pārdēvēja par “Strautmaļiem”. Sākumā 22 hektāru pietika, bet, kad laulībā ar Elzu Ozoliņu pasaulē nāca pieci bērni (Elvīra, Aina, Eduards, kurš nodzīvoja tikai pāris mēnešu, Kārlis un Jānis), saimniecību vajadzēja paplašināt. Viņi nopirka kaimiņos esošās “Iegrīvas” ar 44,31 hektāru zemes.
Apstrādājot zemi un kopjot lopus (Krūmiņiem bija itin prāvs ganāmpulks, arī trīs govis ar ciltsrakstiem), ģimene saimniecībā ielika visu sirdi. Katru nedēļu saņemot maksu par Odzienas pienotavā nodoto pienu, E. Krūmiņš tūlīt daļu naudas ieskaitīja Zemes bankā, par kuras doto kredītu viņi uzcēla dzīvojamo māju un nopirka zemi. Gudri saimniekojot un godprātīgi kārtojot finansiālās saistības, vēl līdz padomju okupācijai Krūmiņi kredītu atmaksāja.
Aizsargs
Eduards Krūmiņš, kurš bija cīnījies par Latvijas brīvību, saprata, ka latviešu karavīru asinīm slacītā valstiskā neatkarība ir arī miera laikā jāsargā. Tāpēc viņš aktīvi darbojās aizsargu organizācijā. Kā vīru ar kaujas apakšvirsnieka pieredzi un izcilu jātnieku viņu iecēla par 9. Madonas aizsargu pulka Odzienas aizsargu nodaļas jātnieku vada komandieri.
Diemžēl Latvijas armijai un tās gandrīz 100 000 vīru lielajai palīdzei — aizsargu organizācijai — neļāva ar ieročiem aizstāvēt savu valsti, jo tās vadītāji nolēma padoties bez cīņas. Kad 1940. gadā Padomju Savienība okupēja Latviju, aizsargu organizāciju likvidēja. Tomēr padomju okupācijas režīmam tās vadītāji likās tik bīstami, ka aizsargu komandierus izsūtīja, arī Eduardu Krūmiņu.
Golgātas ceļš
1941. gada 14. jūnija rītā “Strautmaļos” neviens nenojauta, ka šis ir pēdējais kopīgais ģimenes rīts. Eduards sāka tīrīt dūmvadus, viņa sieva Elza aizgāja ravēt cukurbietes, meita Aina izdzina ganos lopus, vecākā meita Elvīra un vecāmamma veica ikdienišķos mājas darbus un pieskatīja trīsgadīgo Kārli un astoņarpus mēnešu veco Jānīti.
Tad pagalmā iebrauca kravas automašīna ar bruņotu kareivi un vietējās varas pārstāvjiem, kuri paziņoja, ka Krūmiņu ģimenei jāpārceļas uz citu dzīvesvietu. Elvīra izmisusi aizskrēja uz cukurbiešu lauku un pateica to mātei, kura apjukumā jautāja tikai vienu: “Uz kurieni?”. Lopus dzina mājās, un viņi apjukuši negāja kūtī, jo tikko bija izlaisti ganos. Pieaugušie kravāja līdzņemšanai atļautos saiņus, tikai mazais Kārlis priecīgs skraidīja ap automašīnu un sauca: “Mašīna, mašīna!”.
Kāpjot automašīnā, Eduards teica: “Ja es esmu vainīgs, tiesājiet mani, bet neaiztieciet sievu ar bērniem, lai viņi paliek savās mājās.” Taču okupācijas režīma kalpi stingri ievēroja pavēles un, pa ceļam arestējuši vēl trīs odzieniešu ģimenes, brauca uz Madonu. Dzelzceļa stacijā atvestos sāka dalīt. Vīriešus nošķīra atsevišķi un aizveda. Tā bija pēdējā reize, kad Elza redzēja savu vīru un bērni — tēvu… Laikam jau attiecībā uz “tautas ienaidnieka” Eduarda Krūmiņa ģimenes represēšanu vietējie varasvīri bija “pārsālījuši”, jo sievasmāti kopā ar bērniem Madonā nolēma atlaist, tikai Eduardam un Elzai bija jādodas projām katram savā virzienā, tomēr trīsgadīgais Kārlītis nebija atraujams no mātes un iekāpa lopu vagonā kopā ar viņu.
Gulags
Eduardu Krūmiņu deportēja uz Ziemeļurāliem, Elzu un Kārli — uz Krasnojarskas apgabalu. Pēc 16 gadiem māte un dēls atgriezās Latvijā, bet par Eduardu nekas nebija zināms.
Elza vēl ilgi cerēja, ka vīrs atgriezīsies. Tomēr astoņdesmitajos gados Valsts drošības komiteja paziņoja, ka viņas vīrs 1942. gadā miris no sirds nepietiekamības. Šī diagnoze Elzai likās neticama, jo Eduards bija spēka pilns vīrietis. Tikai Atmodas laikā dēls Kārlis Krūmiņš uzzināja patiesību.
Viņa tēvs bija notiesāts par darbošanos aizsargu organizācijā un ieslodzīts Sverdlovskas apgabala Severouraļskas lēģerī. 1942. gada 19. novembrī, kad visus dzina smagā darbā, Eduards Krūmiņš paklupa, un par to viņu nošāva. Viņa kapavieta nav zināma. Vienīgi Vietalvas kapos Krūmiņu ģimenes kapa piemineklī ir iekalts viņa vārds ar norādi, ka miris svešumā. No pieciem bērniem vienīgais dzīvais Kārlis un arī pieci mazbērni savu tēvu un vectēvu neaizmirst. Arī novadnieki Lāčplēša svētkos un 14. jūnijā piemin šo tēraudvīru, kurš atdeva dzīvību par Latvijas valsti.
