Mazzalves pagasta “Platkāju” saimniece Genovaite Ostrovska šonedēļ svin 85. jubileju. Dzimšanas dienā Genovaites kundzi apciemoja vietējās pašvaldības darbinieces, uzdāvinot siltu segu.
Mazzalves pagasta “Platkāju” saimniece Genovaite Ostrovska šonedēļ svin 85. jubileju. Dzimšanas dienā Genovaites kundzi apciemoja vietējās pašvaldības darbinieces, uzdāvinot siltu segu.
“Vēl jau jauna un smuka”
Genovaites Ostrovskas dzimšanas dienā pēc ilgāka laika zemi atkal klāja balta sniega sega. Braucot pa balto meža ceļu, raisījās gaišas domas un radās pārliecība, ka tādi paši būs arī cilvēki, kurus sastapsim.
Genovaites kundzes vīrs Eduards, sagaidot atbraucējus, vaicā, kāpēc esam ieradušies. Uzzinājis, ka sveiksim saimnieci 85. dzimšanas dienā, jokojot brīnās: “Vai tad jau tik daudz? Vēl tak jauna un smuka.”
“Platkāju” saimnieks paliek kopā ar mums un uzmanīgi ieklausās sarunā, ik pa brīdim sievas teiktajam kaut ko piebilzdams. No abiem sirmgalvjiem dzirkstī humors, liecinot, ka 58 kopā nodzīvotie gadi aizvadīti itin saskanīgi.
Muižkungam par audžumeitu nedod
Genovaites kundze augusi sešu bērnu ģimenē, viņas tēvs bija poļu muižnieks. Pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās Genovaites ģimene, glābjoties no vajāšanas Lietuvā, pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Meitene dzīvoja Vecmēmeles muižā un turpat gāja arī skolā. Kad viņa mācījās 3. klasē, smagi saslima Genovaites māte, un meitenei kā vecākajam bērnam ģimenē bija jāuzņemas rūpes par jaunākajiem brāļiem un māsām.
“Skolā esmu gājusi maz, bet man ļoti patīk lasīt grāmatas. Vecmēmeles muižkungs mani labi ieredzēja, jo saprata, cik grūti tik mazam bērnam augt bez mātes. Viņš pat gribēja mani par audžumeitu, bet tēvs neļāva. Muižkungs, zinot manu kāri uz lasīšanu, samaksāja Neretas bibliotēkai, lai es tajā varētu ņemt grāmatas,” atceras “Platkāju” saimniece.
Vislabāk dzīvot Ulmaņlaikos
Savā ilgajā mūžā Ostrovskas kundze pieredzējusi gan triju valsts iekārtu, dažādu valdību, gan arī gadsimtu maiņu. Kuru laiku viņa vērtē kā vislabāko?
— Tie noteikti bija Ulmaņlaiki, — saka jubilāre. — Kalpojām kungiem, tomēr dzīve bija labāka. Kara gadus pārlaidām tepat Latvijā, badu nemirām, un arī represijas mūsu ģimeni neskāra. Ļoti nelabprāt atceros padomju gadus, kad cilvēkus sadzina kolhozos. Atņēma lopus, nevarējām kopt savu zemi, smagi strādājot, sabeigta veselība. Atceros barikāžu laiku 1991. gadā. Kad gāju skolā, mums mācīja Latvijas himnu, un, kad barikāžu laikā to atkal dzirdēju skanam radio, stāvēju un raudāju. Blakus tupēja suns, viņš, dzirdot dziesmu un manas raudas, gaudoja līdzi.
Govs iztikšanai
Šobrīd Ostrovski iztiek no pensijas, joprojām tur vienu govi. “Ja ir govs, var iztikt. Savs piens, biezpiens, krējums,” piebilst Eduarda kungs. Saimniecei ir grūti staigāt, viņa tiek tikai no virtuves līdz istabai, tāpēc visus saimniecības darbus apdara vīrs — sagādā malku, sienu, slauc govi. Pie mājas joprojām ik pavasari uzzied pašu stādītais ābeļdārzs, taču skaistās puķudobes mājas priekšā vairs tikai atmiņās. No pagasta atbraukušās sveicējas atceras, ka tās te reiz ziedējušas ļoti krāšņi. Daudzas sievas no pagasta uz “Platkājiem” pēc puķēm braukušas.
Dzīvo bez elektrības
“Platkāji” ir vismaz desmit kilometru no Mazzalves pagasta centra — meža vidū. Jau vairākus gadus te nav elektrības, jo savlaik nozagti vadi, un stabi sapuvuši. Līnija tā arī nav atjaunota. Vienīgā iespēja uzzināt, kas notiek pasaulē, Genovaites kundzei ir avīzes un radio, vienīgā saikne ar ārpasauli — pastnieks un autoveikals. Ja nav televizora, tad abiem ir vairāk laika parunāties — ieminos. Jubilāre un viņas vīrs atsmej: “Ķīvēties jau vienmēr pietiek laika.”
Dievs nav svētījis ģimeni bērniem. Tāpēc “Platkāju” saimniece ir priecīga, ka vecumdienās viņus atceras vismaz pagastā. Katros lielākos svētkos atbrauc ciemos, atved ciemkukuli — Jāņos siera rituli, Ziemassvētkos Adventes vainadziņu, dāvana arī dzimšanas dienā.
Pirms precas, 25 gadus iepazīst
“Vēl gribētos kaut kur aizbraukt, jo sirds jūtas jauna, tikai kājas un rokas vairs neklausa,” saka sirmā kundze. Vīrs pasmīn un piebilst: “Bet mēle vēl gana asa. Sieva vairs nekur netiek, bet es gan vēl kaut kur aizskrienu, tik tā govs pie mājas tur. Esmu taču nedaudz jaunāks.”
Jautāju, kā abi satikušies. Eduarda kungs atsmej: “Viņa mani pļavā noķēra. Es tepat netālu no “Platkājiem” strādāju mežā. Tā arī satikāmies. 25 gadus nodzīvojām kopā tāpat un tikai tad apprecējāmies. Vajag taču cilvēku vispirms tā kārtīgi iepazīt.
