Barikādes 1991. gada janvārī bija īpašs laiks visai Latvijas tautai, kad bijām vienoti un apņēmības pilni.
Barikādes 1991. gada janvārī bija īpašs laiks visai Latvijas tautai, kad bijām vienoti un apņēmības pilni. Tā ir nozīmīga atmiņu lappusīte arī tiem vairākiem desmitiem pļaviņiešu, kuri devās uz Rīgu, lai vajadzības gadījumā aizstāvētu savu valsti.
Parfirijs Maslobojevs ar autobusu cilvēkus no Pļaviņām un Aiviekstes pagasta uz barikādēm veda vairākkārt.
— Tolaik ne visas pašvaldības vai iestādes deva autotransportu, bet toreizējais Pļaviņu kultūras nama direktors Dainis Strazdiņš mūs atbalstīja, un mēs varējām izmantot kultūras nama autobusu. Pieteicās daudz brīvprātīgo, visi apņēmības pilni. Braucām un nezinājām, kas mūs sagaida, — atceras Parfirija kungs.
Varēja arī neatgriezties
Pļaviņiešus varēja sastapt pie Latvijas televīzijas torņa un arī Vecrīgā. Dodoties pāri tiltam uz Vecrīgu, Parfirija Maslobojeva vadīto autobusu apturēja milicija. Domājuši jau, ka ar to brauciens būs beidzies, tomēr viņiem atļāva braukt tālāk. To dienu izjūtas no cilvēku atmiņas nav izdzēšamas.
— Daudz kas varēja notikt. Varējām arī neatgriezties. Par laimi, viss notika mierīgi. Grūti bija ar degvielu, Rīgā izsniedza dažus litrus, lai pietiktu atceļam. Tāpēc nevarējām darbināt autobusu, lai ir kur patverties no aukstuma, sildījāmies tikai pie ugunskuriem. Nakti pavadījām sarunājoties, jaunākie bija krietni līksmāki – dziedāja un dejoja. Kopā bijām aizstāvji no dažādām Latvijas vietām. Vēl nesen tikos ar autobusu vadītājiem no Bauskas, atcerējāmies to dienu notikumus. Cilvēki bija ļoti draudzīgi, īpaši no laukiem atbraukušie, — stāsta aiviekstietis.
Ar savu karogu
Vairāku barikāžu dalībnieku vairs nav mūsu vidū. Parfirija kungam žēl, ka maz viņus tagad atceras. Daudzi savulaik rīkojās ļoti drosmīgi. Pļaviņietis Uldis Vilciņš, kurš jau miris, uz barikādēm devās ar savu Latvijas karogu — sargātu un glabātu vairākās paaudzēs. Arī citu pļaviņiešu entuziasms bija apbrīnojams. Dažs visu laiku stāstīja anekdotes, lai pārējos uzmundrinātu.
Dažkārt Parfirija kungs aizdomājas, kas notiktu, ja tolaik mainītos vara? Kur tad šobrīd būtu barikāžu dalībnieki?
Brauc kā uz darbu
Ģimene ar sapratni uztvēra to, ka Parfirija kungs dodas uz Rīgu. Uztraucās, bet vārdos neko neteica — pavadīja kā uz darbu. Arī pats barikāžu dalībnieks uzskatīja, ka tas ir viņa pienākums. Ja tagad
situācija būtu līdzīga, noteikti brauktu atkal.
— Gribu, lai mani bērni un mazbērni dzīvotu Latvijā, jo te ir mūsu mājas. Esmu krievu tautības cilvēks, bet šajā valstī ir manas dzimtas saknes — tēvs un vecaistēvs dzimuši Preiļu pusē. Pēc dienesta armijā atgriezos Pļaviņās, kur jau dzīvoja māte. Par to dienu notikumiem stāstīju arī meitām un mazbērniem. Vēlos, lai viņi atcerētos, ka arī viņu tēvs un vecaistēvs bija barikāžu dalībnieks. Tomēr negribu, lai šādi notikumi atkārtotos, jo patīkami tas nebija, — saka Parfirijs Maslobojevs.
Vadītu arī lidmašīnu
Ilgus gadus viņš strādāja par autobusa vadītāju. Tagad ar sievu Aktaviju dzīvo un strādā lauku sētā Aiviekstes pagastā. Saimniecība nav plaša, galvenokārt visu audzē tikai pašu vajadzībām. Jācenšas atbalstīt arī meitu Žannas un Ilonas ģimenes. Žanna dzīvo Salaspilī, bet Ilona tepat Aiviekstes pagastā, viņa vecākiem ir liela palīdze — prot braukt ar automašīnu un traktoru. Tēvs smaidot piebilst — ja būtu nepieciešams, meita noteikti vadītu arī lidmašīnu, jo tehniskās lietas viņai padodas.
Laiku pēc trauksmainajiem 1991. gada notikumiem Parfirija kungs uzskata par dažādu – bijis gan grūtāk, gan vieglāk dzīvot.
— Zemnieks jau pacieš visu un tikai gādā, lai ir ko galdā likt. Kā ir, tā iztiekam. Domājam arī, kā savu saimniecību attīstīt. Vētra mežā nogāza daudz koku, tagad jāsteidz tos sazāģēt. Strādāsim, — teic Parfirijs Maslobojevs.
