Nav daudz jauniešu, kuri divdesmit gadu vecumā sasnieguši tik daudz kā aizkrauklietis Andris Vītols.
Nav daudz jauniešu, kuri divdesmit gadu vecumā sasnieguši tik daudz kā aizkrauklietis Andris Vītols. Viņš ir ļoti aizņemts, jo mācās, sporto, strādā modeļu aģentūrā “Vacatio” un dzied kopā ar Gunāru Kalniņu. Tomēr, pāris dienu viesojoties pie vecākiem, Andrim izdevās izbrīvēt laiku intervijai “Staburagam”. Ņemot vērā Andra jaunību, vienojāmies par uzrunu “tu”.
Pusratā neko neatstāj
— Pastāsti, lūdzu, ar ko šobrīd nodarbojies?
— Studēju Latvijas sporta pedagoģijas akadēmijas pirmajā kursā, būšu sporta menedžeris. Sākumā gan vēlējos studēt uzņēmējdarbību. Taču šo ieceri piepildīt nevarēju, jo vidusskolā nekārtoju eksāmenu matemātikā. Tas liedza iestāties augstskolā “Turība”, Banku akadēmijā vai Latvijas Universitātē. Visur bija vajadzīgs vērtējums matemātikas centralizētajā eksāmenā. Tomēr neesmu atmetis cerību pēc šīs augstskolas beigšanas studēt uzņēmējdarbību.
— Vai esi pietiekami apņēmīgs un mērķtiecīgs?
— Esmu diezgan spītīgs un nemēdzu atstāt pusceļā darbus, kurus esmu sācis vai apsolījis izdarīt.
Modelis — darbs
— Modelis — tas ir vaļasprieks vai darbs?
— Protams, kā modelis varu nopelnīt, un es to vairāk uzskatu par darbu, jo veltu tam ļoti daudz laika. Tomēr Latvija ir maza, un modeļa karjeru veidot grūti. Lielākas iespējas, ja filmējas kādā reklāmā.
Esmu izraudzīts par konkursa erudītiem jauniešiem “Jaunais līderis” reklāmas seju. Fotogrāfijas publicē žurnālos “Nedēļa”, “Mērķis”, “Rīgas Viļņi” un “Marta”. Raida arī televīzijā. Darbs saistīts arī ar tērpu demonstrēšanu, esmu piedalījies modes skatēs tirdzniecības centrā “Mols”. Pārstāvu aģentūru “Vacatio”. Tas viss ir ļoti interesanti.
Mēģina savervēt uz ielas
— Kā pievērsies šai nodarbei?
— Pirmo reizi kļūt par modeli man piedāvāja pirms diviem gadiem tepat Aizkrauklē. Taču viss beidzās, vēl nesācies. Uz ielas man pienāca divi sveši cilvēki. Viņi sacīja, ka esot par mani dzirdējuši un kaut kur redzējuši. Sieviete ar mani runāja, bet vīrietis visu laiku fotografēja. Aicināja, stāstīja, cik labi būt modelim.
Pēc mēneša viņi man piezvanīja un stāstīja, ka slavenais modes dizainers Dāvids mani izvēlējies savas jaunās kolekcijas demonstrēšanai. Teica, ka sazināsies ar maniem vecākiem. Taču, kad saņēmu uzaicinājumu uz fotosesiju un piebildu, ka līdzi brauks arī tēvs, tas viņus vairs neapmierināja. Likās aizdomīgi. Mēģināju uzzināt viņu tālruņa numuru, lai vēlāk varētu sazvanīties, bet man tas neizdevās, nosauca tikai kaut kādu Čaka ielas nama adresi Rīgā. Vēlāk tēvs šo adresi pārbaudīja, tur nekādas aģentūras nebija, tikai rūpnīca un blakus intīmpreču veikals.
— Vai negatīvā pieredze nemazināja uzticēšanos?
— Tāpēc arī aģentūras “Vacatio” mācībās mums stāsta, kā atšķirt īstu piedāvājumu no viltus. Modeļa darbu bieži saista ar izvirtībām, netradicionālu seksuālo orientāciju un citām negatīvām lietām. Un cilvēku, kuri jauniešus vēlas izmantot ļauniem nolūkiem, kļūst arvien vairāk. Tāpēc jābūt ļoti uzmanīgiem.
“Izvirtības uz mani neattiecas”
— Kā nokļuvi tieši aģentūrā “Vacatio”?
— Draugi jau sen mudināja pieteikties aģentūrā, līdz es tiešām devos uz atlasi. Tajā kandidātus vērtēja pēc desmit ballu sistēmas. Saņēmu augstu vērtējumu. “Vacatio” speciālisti, veidojot modeļa karjeru, man prognozēja labas izredzes, un darba piedāvājumu pagaidām tiešām netrūkst.
Vecākajai paaudzei ir visai negatīva attieksme pret modeļiem. Daudzi šīs profesijas pārstāvjus uzskata par cilvēkiem ar dažādām novirzēm, taču varu apgalvot, ka tas uz mani neattiecas.
Modelim vērtē seju, vīriešiem lielu uzmanību pievērš arī augumam, fiziskajai sagatavotībai. Domāju, ka man nav jākaunas novilkt kreklu. Fiziskās sagatavotības nodarbības akadēmijā mums notiek pie spēkavīra Raimonda Bergmaņa, četru mēnešu laikā, kopš apmeklēju treniņus, mans izskats ļoti mainījies.
Iznākums nav paredzams
— Vai vari paspēt visu, ko esi iecerējis?
— Mana karjera vēl ir tikai sākumā. Esmu kā tamboradata, kura tamborē svīteri. Tas sastāv no priekšpuses un mugurpuses, divām piedurknēm. Skola ir viena piedurkne, otra — aģentūra “Vacatio”, svītera daļas ir arī sports un dziedāšana. Un šobrīd es vēl nezinu, kāds tas apģērba gabals būs. Varbūt kādā tā daļā būs robiņš, varbūt kaut ko neizdosies pabeigt līdz galam. Reizēm aizdomājos, ko es ar to sasniegšu, taču skaidri zinu, ka tas, ko daru, nav velti. Kādu labumu gūšu no ikvienas lietas, ar ko šobrīd nodarbojos.
— Kāda ir tava darbdiena?
— No deviņiem rītā līdz trijiem pēcpusdienā mācos akadēmijā. Trijos ir treniņš volejbolā, jo specializējos šajā sportaveidā. No sešiem līdz astoņiem vakarā esmu aģentūrā “Vacatio”, deviņos sākas mēģinājums Gunāra Kalniņa gospeļu korī. Mājās atgriežos ap pusnakti. Esmu ļoti noguris.
Bezdarbībā dzīvot nevar
— Kad pildi mājasdarbus, raksti referātus?
— Pa naktīm, citas iespējas nav. Dzīvoju miega badā, taču tas ir normāli.
Uzskatu, ka, studējot un dzīvojot Rīgā, katram jaunietim jāatrod kāda nodarbošanās. Sākumā domāju — mācīšos Rīgā, brīvajā laikā iešu uz klubiņiem. Pāris reižu aizgāju un pietika. Mani vairāk saista balles, jo ļoti patīk dejot. Domāju, ka daudziem jauniešiem ir līdzīgas izjūtas. Tāpēc jāmeklē kāda cita nodarbe brīvā laika pavadīšanai.
Parlamentārietis un debatētājs
— Vai vienmēr esi bijis sabiedriski aktīvs?
— Vienmēr. Aizkraukles bērnu un jauniešu centrā darbojos multinacionālajā klubā “Galaktika”. Darbojos skolas parlamentā, vienmēr aktīvi piedalījos dažādās sanāksmēs, skolu jaunatnes debatēs ar politiķiem. Esmu pieradis, ka ir daudz darba, izturību devis arī sportiskais rūdījums.
Uzskatu, ka manā vecumā “jāgrābj” viss, ko vien var. Tas vēlāk noderēs. Diez vai man vēl kādreiz būs iespēja tuvāk iepazīties ar šobrīd Latvijā slaveniem mūziķiem.
— Piekrīti apgalvojumam, ka no Aizkraukles rajona nāk daudz talantīgu jauniešu?
— Noteikti. Laikam te tiešām plūst kādas īpašas āderes. Taču svarīgākais ir sastapt cilvēku, kurš novērtē tavu talantu, palīdz to pilnveidot un attīstīt. Domāju, ka talantīgu jauniešu ir daudz vairāk, nekā mēs apzināmies, taču ne visiem ir iespējas izpausties.
Grupai “Prego” par labu
— Aizkrauklē tevi vairāk pazīst kā labu sportistu, bet nu esi pievērsies dziedāšanai. Kā tā?
— Jau bērnībā man patika būt uz skatuves. Ejot pa ielu, gribējās kaut kur pakāpties, kaut vai uz kanalizācijas akas vāka, un dziedāt. Braucot kopā ar tēvu mašīnā, vienmēr dziedāju. Pirmo muzikālo izglītību guvu Aizkraukles mūzikas skolā, mācījos akordeona spēles klasē.
2003. gadā veiksmīgi piedalījos neprofesionālo dziedātāju konkursā “Klusie ūdeņi”, kur ieguvu otro vietu. Pēc konkursa pagājušā gada vasarā man piedāvāja piedalīties jaunās grupas “Prego” dalībnieku atlasē. Pretendentu bija daudz, iekļuvu finālistu desmitniekā, mēnesi notika vokālie un deju mēģinājumi. Studijā ierakstījām vienu dziesmu, pēc kuras vērtēja mūsu muzikālo līmeni. Beigās mani tomēr grupā nepaņēma.
Jautāju — kāpēc? Arvīds Mūrnieks, kurš bija viens no tiem, kas izvēlējās grupas dalībniekus, teica — tu biji pārāk labs. Izrādās, mans balss tembrs atšķīrās no to puišu tembra, kuri dzied “Prego”. Tagad dziedu Gunāra Kalniņa veidotajā gospeļu korī. Aizvadītā gada nogalē devāmies labdarības koncerttūrē pa visu Latviju, bijām arī bērnunamā Iršos.
Man ir tāds mazs sapnītis izveidot savu soloalbumu, šādu iespēju man piedāvāja Arvīds Mūrnieks. Tas gan prasīs ļoti daudz laika, un man būs jādomā, kuras manā dzīvē ir svarīgākās lietas. Skaidri zinu, ka mācības noteikti nedrīkst ciest. Esmu budžeta grupā, un iespēju mācīties bez maksas nedrīkst laist garām.
“Talantu fabrika” neinteresē
— Varbūt vēlies savus spēkus izmēģināt “Talantu fabrikā”?
— Nē. Gospeļu korī dziedu kopā ar Rubīnu, kurš arī bija “Talantu fabrikā” un vasarā piedalījās grupas “Prego” dalībnieku atlasē. Viņam tiešām ir laba balss, bet grupā viņu nepaņēma, jo “Fabrikas” zīmogs, kuram tomēr ir visai negatīva pieskaņa, dara savu. Arī Gunāram Kalniņam fabrikanti ne īpaši patīk. Tas ir tikai šovs, nevis iespēja muzikāli izglītoties. Uz “fabriku” var iet, ja grib iegūt ātru un lētu slavu. Šķiet, ka tajā piedalās jaunieši, kuri citur dzīvē nevar atrast vietu. Nemācās un arī nestrādā.
— Aizraušanās ar sportu tevī ir no vecākiem, taču no kurienes radusies interese par mūziku?
— Tas savukārt ir no vecvecākiem. Mana tēva māte bija liela dziedātāja, arī vectēvs bija muzikāls. No tēva puses rados bijuši vairāki muzikanti.
Ģimene un draugi vienmēr blakus
— Vai esi apmierināts ar to, ko divdesmit gados esi sasniedzis?
— Esmu apmierināts ar to, kā šobrīd iegrozījusies mana dzīve. Liels nopelns ir maniem vecākiem. Viņi atbalsta gan finansiāli, gan morāli. Liels gandarījums bija arī tajā brīdī, kad brālis reiz teica — gribu līdzināties tev. Ģimene un draugi vienmēr bijuši kopā ar mani gan priecīgos brīžos, gan arī tad, kad bijis ļoti grūti.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Andris Vītols.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1985. gada 13. novembris, Aizkraukle.
DZĪVESVIETA: Aizkraukle.
NODARBOŠANĀS: Latvijas sporta pedagoģijas akadēmijas 1. kursa students, modelis aģentūrā “Vacatio”.
ĢIMENE: māte Aija, tēvs Arvīds, māsa Antra un brālis Artūrs.
VAĻASPRIEKS: dziedāšana, sports, ļoti patīk dejot.
