Aizkraukles vakara un neklātienes vidusskolas mērķis ir attīstīt jauniešos motivāciju mūžizglītībai, — saka vakarskolas direktors Andris Antāns.
— Aizkraukles vakara un neklātienes vidusskolas mērķis ir attīstīt jauniešos motivāciju mūžizglītībai, — saka vakarskolas direktors Andris Antāns.
Viņš atzīst, ka neviens pusaudzis vai pieaugušais, kurš gribētu vakarskolā mācīties, nav noraidīts. Ar katru individuāli pārrunā viņa problēmas, mācību priekšmetu apguves iespējas un vienojas par programmu, kuru skolēnam izvēlēties.
Tikai ārkārtas gadījumos, galvenokārt par stundu neapmeklēšanu un nesekmību, kad audzēknim vienā klasē “jāsēž” divi vai trīs gadi, kādam nākas no skolas aiziet. Tas notiek ļoti reti.
Apgūst četras programmas
Vakarskolā šogad apgūst četras programmas: pamatskolas — no 7. līdz 9. klasei, vispārējās vidējās izglītības programmu — no 10. līdz 12. klasei, kā arī vispārējās vidējās izglītības izlīdzinošo programmu, kurā audzēkņi mācās tikai vienā — 12.i klasē. Ir arī viena krievu mācību valodas 12. klase, kurai ir sava programma. Skolai licencētas ir piecas programmas, bet tāpēc, ka nav neklātienes, piekto programmu nevar izmantot.
Lai arī skolas ēka ir maza, tajā četrās telpās trijās maiņās un pat sestdienās šogad mācās 170, citus gadus pat vairāk skolēnu. Vakarskolā strādā arī sociālā pedagoģe Svetlana Kvjatkovska. Viņa runā ar audzēkņiem, kuri sāk neapmeklēt stundas. Bieži tas notiek ģimenes problēmu dēļ. Tad sociālajai pedagoģei talkā nāk bāriņtiesa vai pagasttiesa.
— Lai arī mums katrs audzēknis ir nozīmīgs, tomēr nevar tikai “pa spalvai glaudīt”, ja ir nopietnas problēmas, jārunā stingri. Tikai tā, lai situāciju izanalizētu vispusēji, lai skolēns saprastu, kas darāms, lai nepaliktu bez izglītības, — teic skolas direktors.
Lai arī strādāt nav viegli, tā nav nasta, kuru nevar pacelt. Vēlāk audzēkņi par savu skolu saka: “Vakarskola dod vēl vienu iespēju katram no mums”, “Skolā jūtos brīvi un droši”, “Prieks, ka skolotāji mani pieņem tādu, kāds esmu”.
Ne tikai “pēdējo solu bērni”
Krievu valodas un literatūras skolotāja Līvija Martinova vakarskolā strādā kopš 1977. gada, un viņas darba vadmotīvs ir cienīt un godprātīgi audzināt tik dažādos skolēnus.
— Gandrīz katram no viņiem ir diezgan sarežģīts dzīvesstāsts, kurā netrūkst pelēku un pat melnu dienu. Tomēr, ja viņi atraduši ceļu uz vakarskolu un to nepamet, tad dzīvē nepazudīs, — pārliecināta skolotāja.
— Sabiedrībā valda uzskats, ka vakarskolā mācās pārsvarā “pēdējo solu bērni”, taču tā nav. Protams, dažiem Dieviņš, prātu dodot, varbūt skopāks bijis, bet tas nenozīmē, ka viņi ir sliktāki par citiem. Gluži otrādi, daudzi ir ļoti centīgi, lai arī mācīties nākas ilgāk. Daudzi pie mums atnāk no vispārizglītojošajām skolām, dvēselē jau ievainoti. Tas noticis konflikta dēļ ar skolotājiem vai vienaudžiem, dažkārt saskaņas nav ģimenē, un jaunieši to savā jaunības maksimālismā ļoti pārdzīvo, — stāsta skolotāja Martinova.
Viņa šogad ir audzinātāja divām 12. klasēm: 12.c ar krievu mācību valodu un 12.i, kurā skolēni gada laikā pēc arodskolas beigšanas apgūst vidusskolas kursu.
Audzinātāja zina, ka skolu absolvējušie jaunieši un pieaugušie savu ceļu dzīvē atradīs, un vakarskola viņiem ir kā tramplīns tālākam lēcienam.
