Pārcilājot grāmatas, plauktā nejauši atradu 1989. gada martā izdoto žurnāla “Zīlīte” numuru.
Pārcilājot grāmatas, plauktā nejauši atradu 1989. gada martā izdoto žurnāla “Zīlīte” numuru. Pāršķirstīju to un atcerējos, kādu ažiotāžu šis numurs sacēla sabiedrībā. Padomju laikos taču seksa “nebija”, bet te pēkšņi uzskatāmi parādīts, kā rodas bērni.
Kaut gan uz žurnāla vāka jau bija sarkanbaltsarkanais karogs un trīs zvaigznes no Brīvības pieminekļa, “Zīlītes” izdevēja vēl bija Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja.
Žurnāla “pasītē” rakstīts, ka “Zīlīte” ir ĻKJS Latvijas CK un Vissavienības V. I. Ļeņina pionieru organizācijas Latvijas Republikas pionieru padomes žurnāls pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem. Partija, pionieri un sekss — tas bija kaut kas neiedomājams.
Toreiz publikācijas autore Aija Audriņa rakstīja: “Ilgus gadus jautājumu, kā rodas bērni, nebija pieņemts skaļi apspriest, tāpēc radās ne viens vien sarežģījums, aplamības un ķiķināšana nopietnu sarunu vietā.”
Īpaši interesanta “Zīlīte” likās pusaudžiem. Man pašai tolaik bija 14 gadu, un arī es ar lielu interesi to pārlasīju. Iepriekš pa kluso gan biju izpētījusi arī Jāņa Zālīša “Mīlestības vārdā”, kuru māte glabāja tālākajā sekcijas plauktā. Varbūt tāpēc man šis žurnāla numurs nelikās tik šokējošs, taču daži mani vienaudži, kuri kaut ko tādu redzēja pirmo reizi, no žurnāla nebija atraujami.
Pēc 15 gadiem, mājās nejauši atradusi šo žurnālu, domāju, vai ir vēl kāds, kurš joprojām to glabā.
Ināra, 50 gadu, triju bērnu māte
— Toreiz bērni bija tajā vecumā, kad “Zīlīte” viņiem bija piemērotākais žurnāls, tāpēc to abonēju. Protams, saņēmu arī slaveno marta numuru. Vecākais dēls izpētīja, bet jaunākie tam īpašu uzmanību nepievērsa. Laikam vēl nesaprata, par ko tur rakstīts un kas attēlots.
Protams, glabāju to joprojām, kā neglabāsi, tas taču vēsturisks eksemplārs. Intereses par to gan mūsmājās nevienam vairs nav, bet ārā nemetu.
Zigrīda, 60 gadu, vecmāmiņa
— Atceros, tolaik tā “Zīlīte” mums mājās bija. Lasīju gan es, gan meita, bet viņai tas noteikti nebija nekas jauns. Viņa jau bija precējusies. Mazbērnu gan tolaik vēl nebija. Tagad viņiem par to, kā rodas bērni, stāsta skolā veselības mācības stundā un tāds žurnāls nemaz nav vajadzīgs. Toreiz gan tas bija kā pērkons no skaidrām debesīm. Īpaši manas paaudzes cilvēkiem tas bija kaut kas nepieņemams. Vairs neatceros, kur žurnāls palika. Iespējams, pārvācoties izmetām.
Zane, 25 gadi, studente
— Man tajā laikā bija tikai desmit gadu. Vecāki “Zīlīti” man abonēja, bet neatceros, ka būtu redzējusi numuru, kurš veltīts bērnu radīšanai. Ja arī mājās tāds bija, varbūt vecāki man to vienkārši neparādīja.
