Pirmdiena. Šodien uz darbu aizbraucu neēdusi, jo virtuvē mani sagaidīja trīs zvērīgi acu pāri, un man tik un tā vajadzētu atdot viņiem savu porciju.
Pirmdiena. Šodien uz darbu aizbraucu neēdusi, jo virtuvē mani sagaidīja trīs zvērīgi acu pāri, un man tik un tā vajadzētu atdot viņiem savu porciju. Reizēm domāju, ka manu četrkājaino draugu kuņģis ir vismaz spaiņa tilpumā.
Otrdiena. Šodien kaķi bija “rokdarbnieki”. Nezin no kurienes izvilkuši trīs dzijas kamolīšus un tos pa visu istabu izritinājuši tā, it kā veidotu milzu gobelēnu. Žēl, ka minčiem nav īpašas pāraudzināšanas iestādes — tajā nodotu visus trīs.
Trešdiena. Sekcijā biju paslēpusi rozīnes. Kārumnieks tās, protams, bija saodis un līdis pakaļ. Pēc pāris minūtēm viss bija uz grīdas — no Francijas vesto krūzīti tagad varēja salikt kā puzli.
Ceturtdiena. Laikam arī kaķus negatīvi ietekmē amerikāņu “bojeviki”. Viņi šodien tik aizrautīgi kāvās, ka sapinās telefona vados un norāva to uz grīdas. Tagad man ir klusējošais telefons.
Piektdiena. Šodien biju iecerējusi kaķus pacienāt ar desu — nopirku kilogramu, jo tā bija nocenota. Laikam būs jāēd pašai — viņi to tikai aposta.
Sestdiena. Kā viņi tikuši viesistabā? To konstatēju tikai pēc milzīgā trokšņa. Kad tur iegāju, visi trīs sēdēja uz galda un nevainīgām acīm blenza manī, it kā galdalampu būtu saplēsusi es, nevis viņi.
Svētdiena. Par ko man tāds sods? Biju nolēmusi kārtīgi izgulēties, bet trijos naktī manā istabā tik žēli ņaudēja Mīlulis, ka nevarēju aizmigt līdz rītam. Vai drīz jau pavasaris?
