Laba partnere, nevis dalībvalsts.
Nobeigums. Sākums 6. janvāra numurā.
Laba partnere, nevis dalībvalsts
— Kāds ir jūsu viedoklis par Turcijas iespējamo pievienošanos Eiropas Savienībai? — Inesei Vaiderei jautāja kāds no uzaicinātajiem viesiem. Viņa uzskata, ka Turcija var būt laba partnere, nevis Eiropas Savienības dalībvalsts. 2004. gada 26. novembrī Vaideres kundze bija Nāciju Eiropas grupas konferences “Turcijas dalība Eiropas Savienībā — par vai pret?” rīkotāja Rīgā.
Latviešu dziesmas beļģu krodziņā
Pēc nelielas tikšanās ar mūsu grupu Inese Vaidere steidzās uz Eiroparlamenta plenārsesiju, kurā tika pieņemta Alda Kušķa un vairāku citu deputātu ierosinātā rezolūcija par situāciju Ukrainā. Vakarā ar Eiroparlamenta deputāti neformāli tikāmies kādā Briseles krodziņā. Kad bija nogaršots alus un vīns, beļģu krodziņā ieskanējās latviešu dziesmas. Repertuārs visplašākais — no tautasdziesmām līdz “Zilajam lakatiņam” un “Pie dzintara jūras”.
Dziesmu valodu saprata visi, neatkarīgi no valodas un izcelsmes valsts.
Šāda relaksācija krodziņā eiroparlamentārietei gadoties ļoti reti. Atvadījāmies jau pēc divām stundām, jo nākamajā dienā Inese Vaidere darba lietās brauca uz Amerikas Savienotajām Valstīm.
— Kā jūs to varat izturēt? jautāju. — Man ļoti patīk mans darbs, — saka Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere. Viņas ģimenei atliek vien samierināties, ka dzīvoklī “kaujas gatavībā” allaž ir divi čemodāni.
Cik Brisele maza!
Briselē apmeklējām arī Latvijas Republikas pastāvīgo pārstāvniecību ES, tikāmies ar tās vadītāju Kristīni Plamši. Šajā institūcijā, kura pārstāv Latvijas valsti un sagatavo lēmumus, strādā 50 cilvēku. Pavisam Briselē strādā ap 600 latviešu.
Centīgam Latvijas jaunietim, kurš prot svešvalodu, darbu Briselē atrast nav grūti. Īpaši vajadzīgi tulki.
Diplomātu bērniem Briselē darbojas latviešu skola, ir iespēja mācīties Eiropas skolā. Nesen nodibināts arī latviešu koris.
Pāris mūsu grupas vīru sirmām galvām ļoti vēlējās satikties ar Ģirtu Valdi Kristovski. Vēlāk viņi ar lielu prieku varēja teikt: “Cik gan Brisele maza!”. Vēlēšanās piepildījusies — viņi Kristovska kungu nejauši satikuši uz ielas.
Ieģērbts prezervatīvos
Brīvajā laikā mums bija iespēja apskatīt Briseli. To līdz šim uztvēru galvenokārt kā Eiropas Savienības institūciju mītnes vietu, mazāk — kā Beļģijas galvaspilsētu. Divus vakarus pavadījām vecpilsētā. Bijām arī pie Briseles simbola — čurājošā puisīša skulptūras. Interesanti, ka puisēnu gandrīz katru dienu ģērbj citā tērpā. 1. decembrī, kad pasaulē svin AIDS dienu, Briseles simbols bija ģērbts krāsainos prezervatīvos, bet pirms Ziemassvētkiem — rūķa tērpā.
Jābrauc pēc kosmētikas
Pirms brauciena kolēģe teica: “Ja Briselē cenas pārrēķināsi latos, brīžam jutīsies ne visai labi.” Daļēji tā arī bija, jo dzīve, samērojot ar mūsu algām, tur dārga.
Vecpilsētā vairākkārt baudījām kafiju. Krūzīte šī dzēriena maksāja aptuveni 2,50 eiro, trīsreiz dārgāka nekā Latvijā bija arī baltmaize. Ļoti dārga Briselē esot dzīvokļu īre.
Apģērba un apavu cenas īpaši neatšķīrās no Rīgas veikaliem. Kāda tūriste priecājās, ka atradusi lētu veikaliņu, kur viss apģērbs maksājis 10 eiro, savukārt kāda kosmētikas lietpratēja konstatēja, ka te šīs preces lētākas nekā Rīgā.
Beļģija ir slavena ar šokolādi. Ciemkukulim atvedu vairākas tāfelītes, kuras gan pēc tam redzēju arī mūsu veikalos. Vai katrā vecpilsētas veikaliņā varēja nopirkt slavenos Briseles mežģīņu darinājumus.
Nav pedantiski prasību ievērotāji
Cilvēki Briselē man šķita pašapzinīgi, neatkarīgi, tādi, kuri lepojas ar savu franču valodu. Bija daudz smaidīgu cilvēku. Protams, redzējām arī ubagus, netīras ielas un klaiņojošus suņus.
Kāda tūriste, kura te jau bijusi vairākkārt, stāstīja, ka briselieši nav pedantiski visu Eiropas Savienības prasību ievērotāji, kā tas ir Latvijā. Vienā no iepriekšējiem ceļojumiem, pusdienojot kādā kafejnīcā, viņas uzmanību saistījis liels ruds runcis, kurš laiski izmēģinājis visus sēžamos.
— Rīgā šādas kafejnīcas īpašnieki sen būtu sodīti, bet te neviens neuztraucās, — saka viņa. Savukārt kāds cits tūrists, atgriezies no Briseles, šķendējies, ka savā saimniecībā kredītā sapircis dažādas iekārtas, bez kurām viņam nav ļauts strādāt. Toties apciemotajā saimniecībā Beļģijā bez tā visa iztiekot.
***
Divās dienās grūti apjaust visu Eiropas Savienības institūciju darbu.
Guntis Libeks, “”TB”/LNNK” Aizkraukles rajona nodaļas vadītājs:
— Eiroinstitūciju struktūra un to darbība man nebija nekāds jaunatklājums, jo to biju apguvis kursos, taču Briselē man bija interesanti redzēt, kā viss notiek reāli. Apbrīnoju Ineses Vaideres entuziasmu, viņas milzīgās darbaspējas. Viņa ir ļoti tuvu lielajai politikai — eiroparlamentārietes darbība sniedzas ārpus Eiropas Savienības. Varam jau sūkstīties par tēriņiem eirobirokrātijas uzturēšanai, diemžēl bez tā nevar iztikt. Domājot par Eiroparlamenta nākotni, man šķiet, ka ar laiku tas tomēr pāries uz divām, trijām valodām. Būtu ļoti žēl, ja tā notiktu.
***
EP tērē vienu procentu no ES gada budžeta, tas ir, vienu miljardu eiro. EP strādā ap 4000 darbinieku. Dienā Eiroparlamenta administrācija veic ap 1350 telefona zvanu, izlieto trīs miljonus A4 formāta papīra lapu.
Katram ES iedzīvotājam Parlamenta uzturēšana gadā izmaksā divus eiro.
