Stāstot par cilvēku labajiem darbiem laikrakstā, biju pārliecināta, ka viņi pelnījuši apkārtējo cieņu.
Stāstot par cilvēku labajiem darbiem laikrakstā, biju pārliecināta, ka viņi pelnījuši apkārtējo cieņu. Taču, izrādās, esmu dzīvojusi iedomu pasaulē. Krietnie un strādīgie cilvēki, par kuriem rakstīts, pēc tam dzird nosodījumu un nievas: “Ko nu viņš avīzē plātās ar saviem labajiem darbiem!”. Un tieši šī iemesla dēļ cilvēki bieži atsakās stāstīt par padarīto publicēšanas nolūkā.
Vienkāršie lauku ļaudis strādā no saules lēkta līdz rietam, kopj zemi un lopus, skolo bērnus un domā par viņu nākotni. Un vai tas nav kaut kas īpašs, ja apstākļos, kad klājas ļoti grūti, cilvēki spēj dzīvot un strādāt, raugoties nākotnē optimistiski?
Gribēju uzrakstīt par lopkopjiem, kāda pagasta lielākajiem piensaimniekiem, kurus vietējā pašvaldība raksturoja ļoti pozitīvi. Viens no iemesliem, kāpēc šie lopkopji uzreiz nepiekrita intervijai, bija pagasta ļaužu nievājošā attieksme, kas varētu sekot publikācijai.
Frāzi “negribu, lai pēc raksta avīzē mani pagastā ar pirkstiem nobaksta” pieņemt grūti. Laukos zemnieku uzskata par bagātnieku, jo citi redz tikai to, ar kādu mašīnu viņš brauc, kādu traktoru nopircis, ka var atļauties samaksāt par bērnu studijām augstskolā. Ļoti žēl, ka neredz smago darbu, kādu strādā zemnieki un viņu bērni.
Labos darbus vētī, ikvienā labdarībā mēģinot atrast savtīgus nolūkus. Nelabvēļi prot skaitīt naudu citu makā, bet nevēlas saskaitīt brīvdienas, svētkus un nakts stundas, ko laucinieks pavada kūtī pie slimiem lopiem vai pieņemot teliņus un siventiņus, strādājot 24 stundas diennaktī, lai paspētu iesēt vai nokult.
Tie, kuriem visvairāk skauž, pat mazdārziņu apstrādāt nevēlas, šo cilvēku pamatienākumi ir pagastā “izčīkstēts” pabalsts, bet viņu bērnus uztur valsts. Ja tas pats apskaustais zemnieks meklē strādniekus, nav neviena izdarīga cilvēka, kurš vēlētos strādāt un nopelnīt.
