Televīzijā noskatījos “Latvijas lepnuma” noslēguma ceremoniju. Pirms tam nebiju pievērsusi akcijai uzmanību, mūsu pagastā tādus izcilus cilvēkus nezinu. Bet tad iedomājos, ka zinu gan. Divus kilometrus no manis — Mežmuižā — dzīvo Dīču ģimene.
Televīzijā noskatījos “Latvijas lepnuma” noslēguma ceremoniju. Pirms tam nebiju pievērsusi akcijai uzmanību, mūsu pagastā tādus izcilus cilvēkus nezinu. Bet tad iedomājos, ka zinu gan. Divus kilometrus no manis — Mežmuižā — dzīvo Dīču ģimene.
Mežmuiža ir diezgan nomaļa vieta, kādus sešus kilometrus no Valles centra pašā pierobežā. Garām tek Iecavas upe, aiz tās sākas stalts egļu mežs. Mājas Mežmuižā var uz abu roku pirkstiem saskaitīt, iedzīvotāji pārsvarā pensionāri. Nekādu ražošanas uzņēmumu tur nav, pat veikala nav. Dažās mājās, kurās dzīvo jauni ļaudis, galvenokārt audzē lopus, pārdod pienu vai brauc strādāt uz Valli vai citu tālāku vietu. Satiksmi ar ārpasauli nodrošina divi autobusi — viens uz Aizkraukli katru dienu, bet otrs kursē uz Rīgu ik pārdienu no rīta un piektdienās vēlu vakarā. Atpakaļ uz darbu autobuss visus aizvizina vēlu svētdienas pēcpusdienā.
Šī autobusa vadītājs ir mežmuižnieks Dzintars Dīcis. Par viņu un viņa ģimeni gribu teikt labus vārdus. Viņa ģimenē vēl ir Dzintara sieva Mārīte un trīs dēli. Dzīvo viņi pašā Mežmuižas centrā, bijušajā piena savāktuvē “Cerības”. Dēli mācās dažādās skolās, arī par viņiem visi kaimiņi saka tikai labus vārdus. Laipni, izpalīdzīgi, čakli palīgi vecākiem. Dzintaram autovadītāja darbs sākas agri no rīta, bet pirms tam vēl viņam jāpaspēj aizskriet pie mātes turpat puskilometru tālāk apdarīt smagākos darbus kūtī, kur ir arī viņu ģimenes lopiņi.
Tad korekts un nosvērts viņš jau sēž savā autobusā. Ir laipns, izpalīdzīgs. Ja kāds nevar aiziet līdz autobusu pieturai, paņem arī mājas ceļa galā. Šis autobuss Mežmuižas ļaudīm ir ļoti ērts un vajadzīgs. Ja to nebūtu noorganizējis Dīcis, diez vai cits to būtu darījis. Klusajā Mežmuižā aizpērnā gada Ziemassvētkos visi tika aicināti kopā uz svētku svinēšanu. Galvenie organizatori — Dīču ģimene. Bijušajā veikalā bija klāti galdi, eglīte, dziedāšana, deklamēšana un pat dāvanas. Vasarā vislielākais notikums Mežmuižā — sporta svētki. Protams, rīkotāji un darītāji atkal Dīču ģimene uz savas zemes. Vai mazums pūļu vajag, lai taptu futbola, volejbola laukumi, tāllēkšanas sektors, šautriņu mešanas vieta? Tanī dienā Mežmuižā skanēja ap pussimt sportistu balsu. Visiem bija jautri.
Dīču mājai kaimiņos ilgu laiku, kamēr viņi vēl tur nedzīvoja, bija nodegušas mājas drupas. Ļoti neglītas, pie paša ceļu krustojuma. Dīču ģimene šīs drupas novāca. Tagad tajā vietā ir divu karogu masti. Tajos svētkos uzvelk karogus — Latvijas sarkanbaltsarkano un Mežmuižas balti zaļo ar divām sakrustotām lāpstām un uzrakstu: “Ir jārok!”. Lai veiksme un ražīgs gads šai čaklajai ģimenei!
Aina Geriņa Valles pagasta “Līgotājos”
