Par neaizmirstamu es sauktu šo gadu, kuru aizvadīju Norvēģijā. Tas pagaidām ir lielākais piedzīvojums manā 21 gada vecumā.
Par neaizmirstamu es sauktu šo gadu, kuru aizvadīju Norvēģijā. Tas pagaidām ir lielākais piedzīvojums manā 21 gada vecumā. Izzināju citu valsti un vidi, iepazinos ar jauniem draugiem.
Galvenais iemesls, kāpēc biju tur, bija bērniņi, kurus auklēju, bet es to nosauktu drīzāk par atpūtu. Lielāko daļu laika biju kopā ar draugiem no dažādām valstīm vai ceļoju ar ģimeni, pie kuras visu gadu dzīvoju. Gads bija pietiekami ilgs laiks, lai uzzinātu daudz interesanta par pašu valsti, cilvēkiem, kultūru un daudz ko citu. Es ne mirkli nenožēloju pavadīto gadu kopā ar mīļiem un interesantiem cilvēkiem.
Pirmo reizi biju ārpus dzimtās Latvijas. Dažas lietas varbūt bija mazliet dīvainas vides dēļ, bet pieņemamas. Cilvēki Norvēģijā tiešām ir jauki, laipni, smaidīgi un sirsnīgi. Tas bija pirmais jaukais iespaids par šo valsti, kad tikko tur ierados.
Ģimene, pie kuras strādāju un dzīvoju, man paskaidroja, ka tā ir viņu kultūras tradīcija. Daudz ceļojām, sevišķi kalnos un fjordos. Tas bija aizraujoši un vārdiem neaprakstāmi. Bija braucieni pat visas dienas garumā. Visu ceļu bija skaisti dabasskati un ainavas, kuras negribējās palaist garām.
Pirms braucu uz Norvēģiju, daudz par šo valsti nebiju dzirdējusi. No pāris paziņām vien to, ka Norvēģiju sauc par “troļļu zemi”. Nevienu trolli gan nesastapu, bet nostāstus dzirdēju. Kopā ar bērniem skatījāmies multiplikācijas filmas par troļļiem. Dzīvojot Norvēģijā, pirmo reizi nācās saskarties ar dažādām svešām lietām.
Pirmo reizi biju pie okeāna — tur arī bija pārsteigumi. Gliemežus un ūdenszāles biju redzējusi Latvijas pludmalēs, bet, kad garām peldēja mazi krabīši un vēl kādi man nezināmi caurspīdīgi radījumi, gribējās skriet krastā.
Biju arī valsts tālākajā punktā, kur beidzas zeme un sākas ūdens — atklātais okeāns un ledāji. Tas bija satriecoši. Dīvaina sajūta pārņēma, kad pūta spēcīgs vējš un bangoja okeāna viļņi. Ne tikai caur kalniem veda caurbraucamie tuneļi, bet arī zem ūdens. Tās atkal bija neparastas izjūtas.
Redzēju arī cilvēkus, kuri pārcēlušies uz dzīvi kalnos. Tur audzē lapsas un suņus, kurus ziemā izmanto kā transportlīdzekli.
Notikumi, piedzīvojumi un atklājumi viena gada laikā liek man bieži atcerēties Norvēģiju. Protams, labu vien. To es neaizmirsīšu, jo kaut ko tik skaistu un noslēpumu pilnu nav iespējams aizmirst. Šis bija mans neaizmirstamākais gads, kuru būs patīkami atcerēties!
Kristīne
