“Jau toreiz, pirms piecdesmit gadiem, bija sajūta, ka “spriedumu” parakstām uz mūžu,” atzīst Lidija un Gunārs Saksi no Skrīveriem. Šodien viņiem zelta kāzas.
“Jau toreiz, pirms piecdesmit gadiem, bija sajūta, ka “spriedumu” parakstām uz mūžu,” atzīst Lidija un Gunārs Saksi no Skrīveriem. Šodien viņiem zelta kāzas.
Kad zvanu, lai vienotos par sarunu, Lidija Sakse sākumā iebilst: “Esam vienkārši cilvēki, ko par mums daudz rakstīt… Turklāt kāzu jubileju mēs īpaši nesvinam, arī šogad lielu svētku nebūs.” Kad ierodos viesmīlīgajās mājās Skrīveros, abi zeltkāznieki ir mazliet samulsuši. Stāsts par to, kā pirms vairāk nekā pusgadsimta satikušies divi jauni cilvēki, lai, viens otru balstot, kopā soļotu tik daudzus gadus, ir īpašs.
Paglābj nejaušība
Gunāra Saksa dzimtā puse ir Ilūkste. Bērnības gadi pagājuši, jau kopš mazotnes strādājot tēva saimniecībā. 1945. gadā Gunārs nokļūst kaulu tuberkulozes slimnīcā, kur trīs gadus ilgst cīņa ar slimību.
Neilgu laiku viņš mācās Ilūkstes vidusskolā, bet pēkšņi dzīve iegriežas citā gultnē. 1949. gada martā uz Sibīriju izsūta Gunāra ģimeni, bet viņam tikai nejaušības dēļ izdodas no izsūtījuma izvairīties. Toties viņš paliek viens, un pašam jāmēģina ar visu tikt galā.
Gunārs nokļūst Jelgavas rajona Lielvircavā, kur kaulu tuberkulozes slimnīcai ir palīgsaimniecība. Tur viņš satiek savu mīlestību — tukumnieci Lidiju. “Dzīvojām vienā mājā,” atceras Lidijas kundze. “Gunāram bija ierādīta istabiņa mājas vienā galā, bet otrā dzīvoja mans brālis, pie viņa arī es.”
Izaudzina sievu
“Jau toreiz man bija sajūta, ka esmu sastapusi īsto cilvēku,” atklāj Lidijas kundze. “Viņš mani izaudzināja un atbalstīja.” Vīrs ir septiņus gadus vecāks par Lidiju. “Vēlāk pārnācām uz Rīgu, abi neklātienē mācījāmies vidusskolā un strādājām, kur vien varēja kaut ko nopelnīt,” stāsta viņi. “Kopīgi visu gādājām, piecus gadus krājām jaunam dīvānam un iedzīvei, bet bija gandarījums, ka viss pašu nopelnīts.”
1954. gadā Lidija un Gunārs tiek pie lielākas istabiņas, kuru atvēl tante. Tad arī nolemj precēties un dzīvot kopā. “Lai gan draudzējāmies gadus septiņus, līdz kāzām, braucot viesos pie radiem, mums katram ierādīja savu istabiņu,” pasmaida Lidija. “Citi laiki un citi tikumi.”
“Mums nevajadzēja ne vedējus, ne viesus,” atceras Lidijas kundze. “30. decembrī dzimtsarakstu nodaļā Rīgā sarakstījāmies.” Bez baltas kleitas un plīvura, līgavai ir tikai skaists baltu kallu pušķis. Kāzu fotogrāfijās dzimtsarakstu nodaļā redzama izpušķota eglīte, un Jaungada sagaidīšana jaunajai ģimenei reizē ir arī kāzu diena. Tad ciemos sabrauc draugi, sievas radi, un tantes istabiņā tuvāko pulciņā svin kāzas. Gunāra ģimenes tajās gan nav, jo māte un māsas no Sibīrijas atgriežas pēc trijiem gadiem, bet tēvam atgriezties mājās nav lemts…
Sapņi piepildās
Kopš 1961. gada Saksu ģimene mīt Skrīveros. Pēc Agronomijas fakultātes beigšanas Gunāram piedāvā darbu specialitātē. Sākumā viņš vada ražošanas iecirkni, tad ir sēklkopības agronoms, bet vēlāk līdz pat aiziešanai pensijā — galvenais agronoms.
Skrīveros piepildīts arī sapnis par savu māju. “Sākumā mitām daudzdzīvokļu mājā. Kā man tur nepatika!” atklāj Lidijas kundze. “Vīrs gan teica — kur dzīvošu, tur man būs labi! Sava māja tomēr ir sava pils, blakus kūtiņa, visu laiku turējām arī gotiņu, bet nu ganības tālu, un no viņas vajadzēja atteikties. Cūkas un vistas gan mums vēl ir. Lauku cilvēks taču bez darba nevar.”
Trīs Andri dzimtā
Nu mājas Saksu ģimenei gan ikdienā, gan svētkos ir arī kuplās saimes kopā sanākšanas vieta. Lidijai un Gunāram ir divi bērni, pieci mazbērni un divi mazmazbērni. Ģimenē gan reizēm ir kā tautasdziesmā: “Vienu saucu, otra nāca …”, jo triju paaudžu vīrus — dēlu, mazdēlu un mazmazdēlu — sauc par Andri, bet mazdēla sieviņa un meita ir Agrita. Jaunākajam Andrim nupat nosvinēta otrā dzimšanas diena, viņam tā esot reizē ar Valsts prezidenti — 1. decembrī.
“Paldies Dievam — jautrības netrūkst. Katrs ienāk, samīļo. Ja vajag, palīdz. Pa māju kustēt, putru izvārīt varu, bet veselība vairs nav tik laba,” saka namamāte. “Vienam otru jāpastutē,” piekrīt vīrs.
Tradīcija — stipra ģimene
Saskaņu abu teiktajā saklausu ik brīdi. Cieņa vienam pret otru un atbalsts — tas nav jānosauc vārdos, var pamanīt tāpat. Varbūt Saksu ģimenei ir kāda īpaša saticības recepte, pēc kuras līdz zelta kāzām tikt? “Nekad nav pavīdējusi doma, ka varētu būt citādi,” atzīst Lidijas kundze. “Allaž bijis darbs, bērni, saimniecība, vienā skriešanā nav bijis laika strīdiem.” Vīrs piekrītoši pamāj un piebilst, ka viņa dzimtā stabilas ģimenes ir tradīcija — neviena no 26 brālēnu un māsīcu ģimenēm nav šķīrusi laulību.
Kas kopdzīves gados bijis skaistākais? “Bērni,” abi nedomājot atbild. “Pirmā skolas diena, pirmie soļi un viss pārējais, kas ar viņiem saistīts,” saka Lidijas kundze. “Atceros, kad atvedām dēliņu no slimnīcas, Agrita sākumā vienā laidā uztraucās: “Brālītis raud!”.
Bērni kopš mazotnes pie darba radināti. Ja viņi par kādu darbiņu čīkstēja, tēvs allaž atgādināja — bez darba nekā nebūs! “Maniem bērniem no gaisa nekas nav nokritis, viss pašu nopelnīts,” ar lepnumu balsī klusi bilst Gunārs. Andris ir zemnieks, abiem ar sievu Dainu jāstrādā bez brīvdienām, un arī bērni pie darba nav jādzen — vasarās jau četros ceļas un uz lauka prom. “Arī es šad tad pie dēla pastrādāju, tagad mani bezdarbniekos atstāj,” nosmej tēvs.
Bez mīlestības nevar
Kāzas, arī zelta, nebūtu īstas, ja tajās nerunātu par mīlestību. “Ir labi ar to mīlestību,” īsi nosaka vīrs. Lidijas kundze ir runīgāka: “Nu nav jau vairs jaunība, tomēr, ja vakarā viens otram labu nakti nenovēlam, kaut kas noteikti nav kārtībā.” Skaisti, ja cilvēki to saka arī pēc tik daudziem gadiem… Lidijas kundzei ir 71, vīram drīz būs 78 gadi.
Šī gadumija Saksu ģimenē atkal ir dubulti svētki. Lai arī bez lielām svinībām, tomēr kāzu jubileju bērni un mazbērni viņiem neļauj aizmirst pat tad, kad paši, šķiet, piemirsuši.
