Mans šīgada nozīmīgākais notikums saistīts ar ceļojumu ārpus valsts.
Mans šīgada nozīmīgākais notikums saistīts ar ceļojumu ārpus valsts. Latvijas Ārlietu ministrija dažu rajonu žurnālistiem organizēja braucienu uz NATO galveno mītni Briselē. Par tur redzēto un uzzināto stāstīšu kādu citu reizi, bet šoreiz par kādu niansi, kuru atceros un pārdomāju vēl un vēl.
Tā sagadījās, ka šo braucienu atlika, jo rīkotājiem plāni mainījās, un uz Briseli devāmies tieši pirms valsts nozīmīgākajiem svētkiem — Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas dienas. Sākumā par to pārdzīvoju, jo Aizkrauklē tajā laikā bija paredzēta jauka svētku balle, taču vēlāk pat priecājos — pirmo reizi mūžā būs iespēja šos svētkus sagaidīt citā valstī.
Ārlietu ministrija mums bija sagatavojusi pārsteigumu — ielūgumu uz Latvijas vēstniecības 17. novembrī Briselē rīkoto svinīgo pieņemšanu. Jutāmies pagodināti un gandarīti, uztraucāmies vienīgi par to, ka neesam paņēmuši līdzi atbilstošus tērpus. To mums nevajagot “ņemt galvā” — teica vēstniecības darbiniece, jo visi būšot ģērbušies brīvā stilā. Tā patiešām bija. Kad ieradāmies pieņemšanas vietā kādā Briseles teātrī, publika izrādījās raibu raibā: no pāris vēstniecības darbiniecēm latviešu tautastērpā, dažām dāmām vakartērpos līdz jauniešiem džinsos un svīteros.
Pie durvīm katru viesi sagaidīja trīs Latvijas vēstnieki — NATO, Eiropas Savienībā un Beļģijā — ar kundzēm: Aivis Ronis, Andris Ķesteris un Aivars Groza. Netālu no durvīm maliņā kā nabaga radinieks statīvā bija iestiprināts mūsu sarkanbaltsarkanais karogs. Uz galdiņa — neliela ziedu kompozīcija dažādās krāsās, bet ne vēsts no Latvijas nacionālajām. Tāpat arī skatuves noformējumā — puķes it kā būtu, bet ne sarkanas un baltas. Nezinu, kas bija zāli noformējis, taču domāju, ka pieņemšanas pasūtītāja — Latvijas vēstniecība — varēja gan izvēlēties, kā šai telpai piešķirt valsts simboliem atbilstošu svinīgumu.
Mēs ilgi gaidījām, kad kāds teiks vismaz dažus vārdus, kāpēc te esam pulcējušies, un apsveiks Latvijas pilsoņus valsts dzimšanas dienā. Nekā tāda nebija. Tāpat kā Valsts himnas. Latvijā pat skolēni, jauno mācību gadu sākot, dzied “Dievs, svētī Latviju!”, bet te, svešā zemē, šo Latvijas pilsoņu galveno lūgšanu valsti pārstāvošās amatpersonas pat nepiemin. Ko gan var gaidīt no citiem?
Vakara gaitā iepazinos ar kādu latviešu kundzi, kura Briselē dzīvo 50 gadu. Viņa atklāti atzina, ka šādas pieņemšanas viņai nepatīkot, nemaz nejūtoties kā svētkos, tikai ēšana un dzeršana, ar emigrācijas latviešiem neviens pat neaprunājoties. Ilgas kundze atminējās, cik sirsnīgi bijis agrāk, vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad 18. novembri svinējuši pie trim spuldzītēm un akordeona. Kad Latvija kļuvusi brīva, Ilgas kundze mājās sarīkojusi īstus svētkus ar sarkanbaltsarkaniem ziediem visapkārt, ar Valsts karogu goda vietā un šampanieti.
Tā šī pieņemšana arī beidzās — bez uzrunām, apsveikumiem un tostiem. Varēja iedzert vīnu, konjaku, melno balzamu, Piebalgas alu (vēstniecības darbinieki jokoja: laikam tāpēc tieši šīs šķirnes alus, ka tobrīd Andris Piebalgs bija Eiropas Savienības komisāres biroja vadītājs, bet tagad pats ir komisārs — aut.), cienāties ar nelielām uzkodām. Bija sajūta, ka daudzi citās valodās runājošie nemaz nezina, kāpēc šurp atnākuši… Kad atpakaļ uz Latviju lidojām reizē ar Aivi Roni, jautājām viņam, kāpēc tā. Briselē tā esot pieņemts. Labi, ka vismaz Latvijā mums svētki nav jāsvin pēc Briseles standartiem. Tik aukstiem un bezpersoniskiem.
18. novembrī, kad ielidojām Rīgā, visu transporta kustību slēdza Bruņoto spēku parādes dēļ un no Pārdaugavas līdz Centrālajai stacijai nācās iet kājām. Taču pat tas nesabojāja mūsu omu, jo bijām taču savā mīļajā Latvijā, kur plīvo sarkanbaltsarkanie karogi un skan svinīgi marši. Te ir īstā vieta, kur svinēt svētkus, dziedāt “Dievs, svētī Latviju!” un patiesi labi justies. Nekur nav tik labi kā mājās — to īsti var apzināties tikai svešumā.
