Es viņu sastapu kādā braucienā. Vienkāršu, klusu lauku sieviņu, kura šķietami no citiem neatšķīrās.
Es viņu sastapu kādā braucienā. Vienkāršu, klusu lauku sieviņu, kura šķietami no citiem neatšķīrās. Sastapu nomaļā lauku sētā, ceļu uz kaimiņmāju meklējot. Pirmie automašīnai pretī steidzās divi palieli suņi, tad mājas durvīs parādījās pati saimniece. Notraususi no priekšauta miltu putekļus, viņa aicināja istabā. Svešu cilvēku, kurš šajā sētā bija pirmo reizi. Tūdaļ uz plīts sāka sīkt tējkanna, bet lielā krāsns mute atklāja brūnganus maizes klaipus. Sieviņa cepa maizi. Sev, kaimiņiem, jo radu neesot.
Pārsteidza sirsnība, ar kādu šī lauku saimniece uzņēma svešu cilvēku. Domāju, varbūt atpazinusi pēc fotogrāfijām laikrakstā. Nē, avīzes viņa nepasūtot — no mazās pensijas tam nepietiekot naudas. Un tūliņ piebilda, ka tā uzņemot katru ienācēju vai iebraucēju, jo dzīvo viena, tāpēc gaidīts ikviens ciemiņš, pat nejauši iemaldījies.
Vārdu pa vārdam, un sirmā saimniece atklāja sava skarbā mūža gājumu — pēckara gados smagi strādāts, liktenis bērnus nav dāvājis, agri aizsaulē aizvadīts dzīvesdraugs, nu nomaļajā lauku sētā dienas rit vienatnē. Gluži viena gan neesot — ir gotiņa, cūka, bariņš vistu, suņi, kaķis. Ik pārnedēļu cep maizi, pēc siltajiem kukulīšiem nāk kaimiņi, arī tas kliedē vientulību.
Jautāju, kādēļ dzīvo viena lauku sētā? Varbūt ērtāk būtu saimniecību pārdot, pārcelties uz pilsētu, kur silts ūdens tek no krāna un par malkas sagādi galva nav jālauza? Ko jūs — saimniece gluži vai apvainojās. Laukos aizvadīts viss mūžs, te arī gribot sagaidīt pēdējo stundiņu. Par savu dzīvi viņa stāstīja vēl un vēl, ne reizi nežēlodamās ne par mazu pensiju, ne smagu darbu. Un ne mirkli neapdzisa mirdzums viņas acīs, gaišs un labestīgs.
Atvadījāmies pēc krietnas stundas. Kā draugi, kuri viens otru pazīst gadiem ilgi. Novēlējusi laimīgu ceļu un aicinājusi atbraukt vēl, saimniece steidzās uz kūti — klāt brūnaļas slaukšanas laiks.
Dodoties projām, atmiņā palika saimnieces smaids un laipnās acis. Ilgi domāju — kādi gaiši cilvēki ir mums līdzās un tajā pašā laikā pavisam tālu no mums. Strādājot redakcijā, dažādus cilvēkus satieku ik dienu. Jau pierasts, ka daudzi sūdzas par slikto dzīvi, žēlojas par mazajām pensijām un dārgajām zālēm, lamā valdību. Tādēļ pārsteidza šīs nomaļās lauku sētas saimnieces sirsnība un atklātība. Un arī apskaužamais optimisms: saņemot nelielu pensiju par sūri grūti nostrādātajiem gadiem, viņa negaužas, bet priecājas par katru dienu, kura nodzīvota šaisaulē. Lauku saimniecei nevajag daudz: tikai veselību, labu omu un ciemiņus, kuri kaut uz brīdi iegrieztos sētā.
Jūs jautāsiet, kas ir šī saimniece? Viņa ir Latvijas lauku simbols, labais tēls, ar savu darbu un sirsnību pelnījusi balvu “Latvijas lepnums”. Šādi cilvēki ir katrā pagastā, vien ikdienā viņus nepamanām. Jo viņi klusi, mierīgi vada savas dienas, pilnas darba, raižu un siltas sirsnības. Pa kripatiņai vien tā tiek arī citiem. Kaut to saņemtu katrs no jums. Nākamajā 2005. gadā!
